Claudine Otto: Lielāka autonomija no globalizācijas ir jāapsver Eiropas Savienības līmenī.

Līdz ar slimības izplatības ierobežošanas pasākumu izziņošanu ielas ir kļuvušas tukšas. Pārsteidz klusums. Beidzies skrējiens no vienas nodarbes uz citu, braucieni uz ārzemēm uz divu stundu garu sanāksmi, nav vairs ne pilsētas satiksmes trokšņa, ne autobusu, kas kavējas... Tāpat kā daudzi citi mēs pakļāvāmies šai piespiedu izolācijai, kaut kā cenšoties pielāgoties šim jaunajam dzīvesveidam. Lai gan man strādāt tāldarbā bija viegli, manam vīram tas nebija iespējams, jo viņa darbs un infrastruktūras tam nebija (un joprojām nav) piemērotas. Šīs nepiemērotības dēļ viņam bija jāpavada dažas negulētas naktis, ņemot vērā viņam pakļauto darbinieku rekordlielo prombūtni. Bailes izplatījās vismaz tikpat ātri cik vīruss.

Tagad, kad pirmais vilnis ir noplacis, man rodas jautājums: kādā psihiskā, sociālā un ekonomiskā stāvoklī mēs iziesim no šīs krīzes? Lai gan pandēmija ļāva noteikt jaunu prioritāšu hierarhiju un palielināt ekoloģisko izpratni, tā ietekmēja arī individuālu uzvedību valsts un pasaules mērogā. Neviens Luksemburgā nebija domājis, ka varētu vēlreiz piedzīvot robežu slēgšanu. Lielhercogistē pārrobežu darbam ir liela nozīme, un personu brīvas pārvietošanās ierobežošana radīja bažas citastarp par aprūpes darbinieku trūkumu.

Šī krīze ir arī iespēja veikt pašanalīzi par mūsu ievainojamību. Mēs atklājam, ka esam atkarīgi ne tikai no aprūpes darbiniekiem, bet arī no citu cilvēku uzvedības.

Ekonomikas atveseļošana ir mūsu kopīga rūpe. Vairīsimies no nacionālisma un ekonomikas noslēgšanās, lai gan dažas valstis izturētspējas vārdā apspriež vērtību ķēžu nacionalizāciju. Lielāka autonomija no globalizācijas ir jāapsver Eiropas Savienības līmenī. Ar šo krīzi mums ir dota, ja tā varētu teikt, iespēja uz brīdi apstāties, lai padomātu pašiem par sevi.