EESK info

2020. gada martā mēs sākām saprast, ka Covid-19 pandēmija nav tikai veselības krīze; tā ietekmēs daudzus mūsu dzīves aspektus. Arī apvienībām un aktīvistiem bija skaidrs, ka savā darbā mēs saskarsimies ar jauniem izaicinājumiem. Bet stāvoklis izrādījās sliktāks nekā gaidīts.

2020. gada maijā mēs rīkojām tikšanos pie "virtuālas glāzes". Pēc diviem noslēgšanās mēnešiem un darba tiešsaistē mēs nolēmām tikties un dalīties sākotnējos iespaidos par šo laiku.

Kopā ar kolēģiem no Eiropas Pilsoniskā foruma – starptautiska tīkla, kas pulcē vairāk nekā 100 apvienības un nevalstiskās organizācijas no 27 Eiropas valstīm un kas aktīvi strādā ar tādiem jautājumiem kā pilsoniskā audzināšana, cilvēktiesību aizsardzība un atbalsts demokrātijai –, mēs pavadījām vairākas aizrautīgu debašu stundas. Ikvienam no mums bija savs nacionālais skatījums, bet secinājumi bija līdzīgi.

Uz šo diskusiju pamata mēs pierakstījām vairākas atziņas. Pirmā atziņa: mūsu drošība ir atkarīga no citu cilvēku drošības. Mums ir vajadzīga universāla veselības un sociālā aizsardzība ikvienam sabiedrības loceklim visur pasaulē.

Otrā atziņa: mēs visi esam neaizsargāti un mūsu likteņi ir savstarpēji saistīti.
Solidaritātei, taisnīgumam, tiesībām un izpalīdzībai ir jābūt starptautisko attiecību un cilvēku ikdienas realitātes pamatam.

Trešā atziņa: kopējais labums eksistē.
Publiskajām iestādēm ir jākalpo nevis īpašām interesēm, bet gan kopējam labumam, tas jāaizsargā un jārūpējas par tā pastāvēšanu.

Ceturtā atziņa: demokrātija ir izšķiroši svarīgs un mums nepieciešams pretvīrusa līdzeklis.
Cilvēku informētība, pilsoniska līdzdalība, drošticama informācija, publiska pētniecība un izglītība, kā arī pārredzamas iestādes ir sabiedriskā labuma garants.

Piektā atziņa: globālā tirgus sistēma ir piedzīvojusi neveiksmi.
Mums ir jāpārceļ ražošana, jāievieš aprites ekonomika un visiem paredzēti universāli pamatienākumi.

Sestā atziņa: šī planēta mums nepieder – mums tā ir jāsaudzē un par to jārūpējas.
Daba izmanto šo noslēgšanās laiku, lai atgūtos no mūsu nodarītā kaitējuma. Mums pasaulē ir jāatjauno tiesiskums vides jomā.

Septītā atziņa: īstie varoņi ir kritiski svarīgās profesijās strādājošie. Sievietes ir frontes pirmajās līnijās.
Sociālajā hierarhijā ir jāatzīst sieviešu ieguldījums, un neredzamajām sabiedrības loceklēm ir jāvar pilnībā izmantot savas tiesības.

Astotā atziņa: ir jāpiebremzē.
Noslēgšanās laikā mēs bijām spiesti pilnībā paļauties uz sociālajām saitēm, mums bija jābūt pacietīgiem, iejūtīgiem un tādiem mums vajadzētu būt arī turpmāk.

Devītā atziņa: mums ir vajadzīga cilvēciska, sociāla un ekoloģiska drošība.
Mēs apņemamies panākt, lai mūsu valstīs, Eiropā un visā pasaulē atveseļošanās notiktu taisnīgā veidā.

Desmitā atziņa: turpmāk jārīkojas citādi nekā iepriekš.
Šīs atziņas mums ir jāņem vērā un jārīkojas kopā.

Vai pēc krīzes mēs izdarīsim vēl citus secinājumus? Vai šo krīzi mēs varam pārvērst iespējās?
Man ir skaidrs, ka turpmāk ir jārīkojas citādi.

Viss ir jauns, šī ir pirmā pandēmija, ko esmu piedzīvojis personīgi. Internetā atradu sarakstu ar desmit smagākajām pandēmijām vēsturē un uzzināju, ka pēdējā, kas Eiropu skāra pirms Covid-19, bija spāņu gripa 1920. gadā. Esmu gan vecs – taču ne jau tik vecs.

Hroniskas respiratoras plaušu slimības dēļ manas partneres imūnsistēma ir novājināta un viņa ir ļoti uzņēmīga pret slimībām; saslimšanas gadījumā viņa būtu ārkārtīgi neaizsargāta. Tāpēc mēs esam ļoti ierobežojuši kontaktus ar citiem. Tas mums abiem sniedz jaunu pieredzi. Lai novērstu inficēšanos, mana partnere vairāk vai mazāk atrodas pašizolācijā. Un man jādara viss, ko agrāk darīja viņa, piemēram, jāiepērk pārtika. Es palīdzēju gādāt pārtiku arī pirms krīzes, vienu metru aiz viņas stumjot iepirkumu ratiņus, kamēr viņa tos piepildīja. Taču tagad ir citādi.

Stumt ratus ir viegli; tu tikai ej nopakaļ un domā, kā glābt pasauli, kamēr viņa liek ratos pirkumus. Kopš man tas jādara pašam, lielā izvēle katrā plauktā mani teju vai paralizē. Iepirkumu sarakstā rakstīts “kafija”, plauktā atrodas desmitiem dažādu zīmolu, kas visi izskatās vienādi. Un kāds tualetes papīrs mums vajadzīgs – ar vienu, divām, trim vai četrām kārtām? Mana sieva zina, kādu produktu viņa vēlas un kur tas ir, un veikala apmeklējums aizņem vien dažas minūtes. Man veikali ir kā labirinti: sasprindzinājums atslābst vienīgi alus nodaļā, pārējais aizņem stundas, un domas aizmaldās neatrisināmās dilemmās.

Mani pārsteidza sākotnējā nīderlandiešu reakcija uz pandēmiju. Viņi reaģēja vienprātīgi un solidāri. Diemžēl nelielas, atsevišķu indivīdu veidotas un kopumā nožēlojamas cilvēku grupas uzmanība izrādījās nenoturīga, un dažu nedēļu laikā solidaritāte izgaisa. Cilvēki pārtrauca ievērot noteikumus, vainoja valdību par pamattiesību apdraudēšanu un četru brīvību ierobežošanu. Lai atgūtu savas neatsavināmās tiesības svinēt, viņi, dusmu pārņemti, sāka tiesvedību pret valsti.

Par laimi, mēs dzīvojam Eiropā, kur (lielākajā daļā dalībvalstu) demokrātija un tiesiskums ir nostiprināti relatīvi stingri un kur – salīdzinājumā ar citām pasaules daļām – veselības aprūpe ir ļoti laba. Aplūkojot vīrusa ietekmi uz dažādām paaudzēm, ir skaidrs, ka no tā visvairāk cieš jaunieši, un tas saistīts ar viņu vecumu. 19 gadu vecumā vajadzētu iet uz randiņiem, atklāt savu seksualitāti un iepazīt to “mazo, jauko neprātu”, ko sauc par mīlestību. Pandēmiju laikā pat nevainīgi apskāvieni ir tabu. Tas jauniešus padara nedrošus – apmaldījušos nepiepildītās ilgās.

Galvenais jautājums ir, ko darīt ar ekonomiku? Kad pār pandēmiju būs panākta kontrole, atsākt, it kā nekas nebūtu bijis? Vai arī izmantot iespēju un novērsties no sistēmas, kurā dominē plēsīgi monopolisti, un pāriet uz iekļaujošu modeli ar ilgtspējīgām maza mēroga iniciatīvām, kas mierīgi pastāv līdztekus atbildīgiem lieliem uzņēmumiem? No izvēles, vai turpināsim kā līdz šim vai mainīsim savu lemingiem līdzīgo uzvedību, būs atkarīga mūsu nākotne un tas, vai mēs izdzīvosim vai izmirsim – pazudīsim pašiznīcināšanās bezdibenī.

Novēlu jums visiem patīkamu atpūtu ar meditāciju, pārdomu brīžiem un – kam tas ir aktuāli – grēku nožēlu.

Mēs saskārāmies ar situāciju, kādu iepriekš vēl nekad nebijām piedzīvojuši. Vīruss šeit nonāca pēkšņi un izplatījās ļoti ātri, tāpēc visā valstī tika ieviesta pilnīga karantīna. Tā kā šī bija bezprecedenta situācija, mums nebija pieredzes, kā to visefektīvā pārvarēt. Kas būs tālāk, mēs domājām. Sākumā jutāmies nobijušies un bezpalīdzīgi. Uzņēmējdarbībā visi plāni kārtējam (2020) gadam praktiski vienā mirklī tika atcelti, un neskaidrās situācijas dēļ arī turpmākos plānus lielā mērā apvij nenoteiktība.

Mēs visi sev uzdevām vienu un to pašu jautājumu: kas būs turpmāk? Kā mums rīkoties šajā jaunajā situācijā: karantīna, pilnīga izolācija un nav zināms, kad tā beigsies? Vislielākās bailes un bažas vienmēr rada nespēja paredzēt, kas notiks tālāk. Arī uzņēmumi sākotnēji reaģēja līdzīgi. Tie visi vēlējās, lai mēs pateiktu, cik ilgi šī situācija turpināsies, kāda būs valdības reakcija un ar kādu palīdzību tie varētu rēķināties. Jau ļoti agrīnā posmā kļuva skaidrs, ka ne visi esam vienādā situācijā: dažās ekonomikas nozarēs, piemēram, tūrismā un loģistikā, krīze nozīmēja sabrukumu, savukārt citās, piemēram, IT nozarē un pārtikas rūpniecībā, tā radīja jaunas iespējas un izaicinājumus.

Mums paveicās, ka valdība, lai gan tā bija jaunizveidota, ātri un pienācīgi reaģēja, un mēs kopīgi izstrādājām rīcības programmas, atbalstu, stimulus utt. Šajā nolūkā mēs pastāvīgi uzturējām tiešus kontaktus ar daudziem mūsu locekļiem no dažādām nozarēm, lai viņi būtu pēc iespējas labāk informēti par situāciju atsevišķās nozarēs, apkopotu pēc iespējas vairāk ideju par to, kāda veida atbalsts būtu visefektīvākais, un sniegtu informāciju valdības pārstāvjiem.

Visvairāk man pietrūkst tiešas saziņas un kontaktu. Šajā laikposmā saziņa, cik vien iespējams, notiek tiešsaistē, savukārt komunikācija klātienē ir lielā mērā izzudusi. Milzīgo digitalizācijas lēcienu elektroniskajā komunikācijā starp uzņēmumiem un starp valsti un uzņēmumiem, kā arī ar sabiedrību un lietotājiem var uzskatīt par vienu no lielākajiem Covid-19 ieguvumiem.

Rezultāti mums ir parādījuši, ka vissvarīgākā ir visu iedzīvotāju laba organizācija un disciplīna, pieņemot un ievērojot norādījumus un pasākumus, jo tikai tie var nodrošināt pareizos risinājumus.

Fakts ir tas, ka Covid-19 radīs pārmaiņas daudzās jomās. Tomēr mēs pat nezinām, cik ilgi Covid-19 epidēmija turpināsies; mēs arī nezinām, vai pēc epidēmijas nesāksim skaitīt periodus starp vienu Covid-19 vilni un nākamo, jo nespēsim neatgriezeniski atbrīvoties no vīrusa. Krīze ir izpaudusies visās jomās, tostarp no izglītības un veselības aprūpes līdz finanšu un ekonomikas nozarēm. Mēs nezinām, kāda būs situācija tad, kad krīze būs beigusies, vai cik smagi būs ietekmēta ekonomika.

Notiks daudzas pārmaiņas, kuras vēl nav zināmas; tāpēc nav pareizi jautāt, kuras darbvietas tiks likvidētas. Mums visiem ir jācenšas nodrošināt, ka tad, kad krīze būs beigusies, mūsu uzņēmumi un tādējādi mūsu darbvietas būs pēc iespējas konkurētspējīgākas. Mēs to panāksim ne tikai ar valsts atbalsta palīdzību, bet arī ar tālākizglītību visos līmeņos.

Izolācijas periods ir skaidri parādījis, ka digitālā saziņa vien nevar aizstāt tiešus kontaktus — skolās, darījumdarbībā un citās norisēs. Tādējādi mūsu mērķis, protams, ir atjaunot klātienes saziņu gan mūsu asociācijā, gan ar visiem tiem, ar kuriem pašlaik sazināmies tikai ar tiešsaistes rīku palīdzību.

Februāra beigās un marta sākumā izpētes darbu un debašu periodā kā katru gadu šajā laikā mēs piedalījāmies bulgāru draugu priecīgajos martenicas svētkos. Vilkām šauras rokassprādzes, kas sapītas no baltām un sarkanām aukliņām, priecājāmies par vilnas dzijas lellītēm, kas tika dāvinātas kā laimes amulets. Varēja just optimismu par pavasara iestāšanos. Vēlējām viens otram veiksmi piecu gadu pilnvaru termiņa beigu posmā EESK.

Instinktīvi centāmies izstumt no apziņas apdraudējumu, ko mūsu sakārtotajai dzīvei ES sirdī nesa vīruss no Āzijas. Tiesa, no Eiropas dienvidiem jau nāca signāli un nopietni brīdinājumi, taču ES iestāžu procedūrām vajadzēja mūs pasargāt no pandēmijas. Bez tam, kā ar smaidu apgalvoja kolēģi no Donavas reģiona, galu galā malks no mājas aptieciņas līdzekļa, proti, martenicas rakija, palīdzēs vienmēr. Patiesībā aicinājumi nodrošināt dezinfekcijas līdzekļus sanāksmju telpās tika ignorēti, bet mums pastāvīgi apgalvoja, ka apdraudējums tiek rūpīgi uzraudzīts, un tas mazināja mūsu bailes no vīrusa.

Vēl trešdien, 11. martā, piedalījos izpētes grupas ECO/505 debatēs par ieteikumiem attiecībā uz ilgtspējīgas Eiropas investīciju plānu. Specializētajās nodaļās apspriedām rīcības plānus, rezervējām kārtējos braucienus. Un te pēkšņi, pēc nedēļas, mūsu dzīve apstājās. Pārvietošanās ierobežojumi! Gribētu to tēlaini salīdzināt ar ātrumu uzņēmuša vilciena strauju bremzēšanu, kad dzirksteles šķīst zem riteņiem.

Neviens nebija gaidījis ierobežošanas pasākumus, kas ar katru dienu kļuva arvien stingrāki. Tas satrieca mūsu dzīves pašos pamatos. Psiholoģisks cunami, sava veida “caur dvēseli plūstošas skumjas”, kā rakstīja Ildefonss Galčiņskis. Pārsteigums par nepieciešamību palikt mājās un bailes ikdienā. Jautājumi par iespēju saņemt palīdzību un nepieciešamos produktus, savu ieradumu revīzija.

Nevarēju pat iedomāties, ka Briselē atkal ieradīšos tikai jūnijā, braucot ar automašīnu pa tukšām automaģistrālēm, jo gaisa pārvadājumi vēl nebija atsākušies. Atceros, kā ar interesi izdrukāju pa e-pastu no ģenerālsekretāra saņemto oficiālo ceļošanas atļauju, proti, dokumentu COVID-19 laissez-passer, kas izdots 2020. gada 29. maijā četrās valodās un apzīmogots ar iespaidīgu apaļu zīmogu. Tam vajadzēja garantēt, ka netikšu aizturēts karantīnā.

Lai būtu drošs, telefoniski lūdzu apstiprinājumu to Vācijas federālo zemju Gesundheitsamt birojos, kuras man vajadzēja šķērsot. Tādējādi 8. jūnijā Briselē piedalījos izpētes grupas ECO/510 pirmajā hibrīdsanāksmē, bet pēc tam – 10. un 11. jūnija plenārsesijā.

Jau toreiz publiskos un sociālos plašsaziņas līdzekļus pārpludināja komentāru okeāns, kā arī aizdomas par iedomātiem īstajiem vīrusa radītājiem. Žēl, ka pagaidām tas nav novedis pie tādu mūsdienīgu darbu tapšanas, kas līdzīgi kā XIV gadsimta rakstnieka Džovanni Bokačo “Dekamerons” vai 1947. gadā tapušais Albēra Kamī romāns “Mēris” patiesi parādītu cilvēka dabas trūkumus un cīņu pret sērgu.

Raugoties no globālās pārvietošanās ierobežojumu pieredzes perspektīvas un ņemot vērā brīdinājumu par atkārtotu SARS-CoV-2 uzbrukumu, kas šoreiz būs kombinācijā ar rudens gripu, kura jau tāpat katru gadu daudzās valstīs laupa cilvēku dzīvības, pat vairāk nekā pašreizējais Covid-19, iedomājos, cik svarīgi ir vispārējas nozīmes pakalpojumi. Gadu desmitiem minētie pakalpojumi bija atstāti novārtā.

Covid-19 pandēmija beidzot parādīja vietējo, reģionālo un ES pakalpojumu sniedzēju ārkārtīgi svarīgo un stabilizējošo funkciju. Sabiedriskajā telpā beidzot ir radusies pārliecība par šo pakalpojumu būtisko lomu, uz kuru balstās Eiropas sociālais modelis un var balstīties kvalitatīva ekonomikas atveseļošana Next Generation EU instrumenta Eiropas zaļā kursa ietvaros.

Energoapgāde un ūdensapgāde, atkritumu apsaimniekošana un sabiedriskais transports ekonomikas iesaldēšanas laikā nodrošināja, ka dzīvības plūsmas mūsu sabiedrībā turpinājās un sniedza drošības sajūtu. Taču bez iepriekš veiktiem ieguldījumiem šajā nozarē nebūtu iespējamas tik ierastas darbības kā rīta duša mājās, kafijas pagatavošana kafijas automātā vai savlaicīga aizkļūšana līdz darbam vai slimnīcai. Tas pats attiecas uz veselības aprūpes problēmām, personu ar invaliditāti un senioru aprūpi. Vispārējas nozīmes pakalpojumi nefunkcionētu bez krīzes pārvaldības procedūrām un ja par tiem nebūtu politiskas izpratnes, kā arī ja tiem nebūtu sabiedrības atbalsta.

Tāpat būtu jāraugās uz ārkārtīgi svarīgo izglītības un zinātnes jomu, kā arī kultūru plašākā nozīmē, un tikai pēc tam jāgaužas par grūtībām, ar kurām saskārāmies krīzes laikā.

11. martā atgriežos Romā, mājās. Nospiedoša atmosfēra, nemiers; Ziemeļitālijā jau ir miruši cilvēki. Mana meita Ilarija ir atgriezusies no Milānas, kur mācās, un vecākā meita Miriama, kas dzīvo un strādā Barselonā, ir ļoti nobažījusies.

Vakarā premjerministrs Dž. Konte paziņo, ka visā valsts teritorijā ir jāievēro karantīna. Ziemeļitālijas “sarkanajās” zonās pārvietošanās ierobežojumi jau ir aktivizēti un šo apgabalu iedzīvotāji ir izolācijā.

Skolas ir slēgtas, futbola čempionāts, kā arī izklaides un sporta pasākumi — atcelti, ir aizliegts apmeklēt slimniekus veselības aprūpes iestādēs. Nedrīkst ceļot ne ar sabiedrisko, ne privāto transportu, un nebūtiskas ražošanas darbības ir apturētas.

Sirrealitātes apmetnis ieskauj Itāliju. Apjukums, bailes: šķiet, ka vīruss izplešas nekontrolēti un nav iespējams to apturēt.

Skarbo realitāti simbolizē divas ainas: gara militāro transportlīdzekļu rinda Bergamo transportē mirstīgās atliekas ārpus reģiona, jo kapos vairs nav vietas, un spēcīgs, no atmiņas neizdzēšams skats no 28. marta vispasaules televīzijas pārraides: pāvesta Franciska lūgšana tukšajā Svētā Pētera laukumā.

Itālijas arodbiedrības no paša sākuma sadarbojas ar valdību, lai būtiskas ražošanas darbības būtu drošas un turpinātu darboties, nodrošinot iedzīvotājiem nepieciešamās preces lielveikalos un zāles aptiekās. Arodbiedrība ne uz mirkli nav pārtraukusi atbalstīt tos, kas zaudē darbu, un centienus panākt vienošanos ar uzņēmējiem, lai organizētu attālinātu darbu vai garantētu ienākumu atbalstu, kuri vairs nav droši.

Situāciju slimnīcās nav iespējams kontrolēt: visas gultasvietas aizņemtas, intensīvās terapijas nodaļas ir pārpildītas, veselības aprūpes darbinieki: medmāsas, ārsti, sanitāri — uz sabrukuma robežas, jo spiesti atrasties karantīnā tālu no mājām, strādāt bez atelpas, izturēt briesmīgu psiholoģisku slogu, atbalstot cilvēkus, kas mirst bez tuvinieku mierinājuma.

Tajā brīdī mēs sev teicām, ka “notikušo nekad neaizmirsīsim”. Pašlaik cenšamies virzīties uz priekšu, taču vīruss nav uzvarēts: mazāki vai lielāki uzliesmojumi parādās dažādās ES valstīs, un katra no tām reaģē savā veidā, īstenojot savus pasākumus. Tieši tagad, kad Eiropas Savienībai, pateicoties milzīgajam ekonomiskajam atbalstam, ko tā sniedz visām valstīm, būtu jārīkojas vienoti, koordinējot atsevišķu valstu centienus, kļūst skaidrs, ka tas joprojām ir sarežģīti. Taču šo karu nevar uzvarēt vienatnē.

Šajos mēnešos arodbiedrības balss ir bijusi spēcīgāka nekā jebkad iepriekš. Arodbiedrība nav abstrakta koncepcija: tie ir darba ņēmēji un ņēmējas, kas valstij izvirza taisnīgas prasības attiecībā uz sociālo vienlīdzību, cieņu un respektu. Tie, kas ir pieredzējuši apstākļus slimnīcās, veco ļaužu pansionātos, tirdzniecībā, uzkopšanā, transportā, uzņēmumos, kuros tiek pārkāptas pamattiesības arodveselības un darba drošības jomā, var mums norādīt, kā mainīt ekonomisko un sociālo modeli, kas parāda savu iespēju robežas un apdraud nākamo paaudžu nākotni.

Lūk, tieši to es vēlētos savām meitām, Ilarijai, kas studē Milānā, un Miriamai, kas strādā Barselonā: pasauli, kas atbilst viņu vajadzībām un ir ekonomiski, vidiski un sociāli ilgtspējīga.

Pandēmijas ietekmē robežas Eiropā atkal ir kļuvušas pamanāmas, dažkārt pat vienā un tajā pašā valstī. Varētu domāt, ka tāpēc ir mazinājušās reģionu un pilsētu starptautiskās sadarbības iespējas. Taču patiesībā ir noticis gluži pretējais.

Tātad, kā bija dzīvot Bulgārijā ierobežojošo pasākumu laikā? Jāatzīst, ka tādai dinamiskai un enerģiskai ārā iešanas entuziastei kā es tas bija grūti. Bija daudz ierobežojumu. Mums bija jāpaliek mājās, un varējām iziet tikai būtiskāko veikalu darba laikā, lai iegādātos pārtiku, zāles vai mājsaimniecības piederumus. Veikalos un ārpus tiem bija obligāti jāievēro sociālā distance — vairāk nekā 1,5 m. Bija visai sarežģīti: ikreiz, kad izbraucām no Sofijas pilsētas, mums bija jāaizpilda veidlapa, kurā norādīts iemesls un vieta, uz kurieni dodamies. Tā bija jāuzrāda policijai pēc pieprasījuma.

Pozitīvā ziņa ir tā, ka iedzīvotāji ir kļuvuši daudz pašpietiekamāki un daudz vairāk novērtē vietējo pārtiku, vietējos piegādātājus un īsas pārtikas piegādes ķēdes. Ir palielinājies pieprasījums pēc pārtikas no lauku saimniecībām un pārtikas, kas iepirkta tieši no audzētājiem. Vietējās iniciatīvas veicina dārzkopību un dārzeņu un garšaugu audzēšanu nelielā apjomā.

Tirgus laukumi joprojām ir atvērti sabiedrībai. Tie ir tradicionāla vieta pārtikas, sēklu, stādu, augļu, dārzeņu un ziedu pārdošanai. Tas, ka tie ir atstāti atvērti – ar stingriem drošības pasākumiem, kas ir jāievēro, – palīdz saglabāt normalitātes sajūtu un ierastu rutīnu.

Kalnu apgabalos ļoti aktīvas ir bijušas arī vietējās rīcības grupas. Lai epidēmijas laikā vēl vairāk atbalstītu vietējos pārtikas ražotājus, tās savās tīmekļa vietnēs apkopo noderīgu kontaktinformāciju un ar to apmainās.

Patiešām, dažādo ceļošanas un kontaktu ierobežojumu dēļ manā organizācijā mums visiem nācās atcelt daudzas sanāksmes un pasākumus, kas parasti atvieglo sadarbības iniciatīvu veidošanu un rezultātu izplatīšanu. Tomēr šie ierobežojumi ne tuvu neapturēja mūsu darbību. Mēs turpinām efektīvi sadarboties, lai kalnu reģionus padarītu stiprākus un pat vēl noturīgākus. Dažos gadījumos mēs pielāgojām savus darba plānus un tagad izstrādājam kopīgus risinājumus, lai palīdzētu neaizsargātiem ES reģioniem un pilsētām labāk tikt galā ar pašreizējo ārkārtas situāciju.

Solidaritātes veicināšanai lauku apvidos mēs izveidojām platformu “Sniegt roku”. Tā veicina cilvēku solidaritāti, savienojot personas, kurām vajadzīga palīdzība, ar brīvprātīgajiem, kuri vēlas burtiski “pasniegt roku“. Tās pašreizējās darbības ir vērstas uz to, lai palīdzētu neaizsargātām personām, cilvēkiem ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēkiem iepirkšanās vai mājas aprūpes (nevis personiskās aprūpes) jomā un lai organizētu bērnu pieskatīšanu vecākiem, kuriem ir jāstrādā un kuri nevar atrast citu risinājumu saviem bērniem.

Lauku apvidos un kalnu apgabalos ir uzplaukušas daudzas citas iniciatīvas, kas liecina par noturību un spēcīgu savstarpējās palīdzības apziņu mūsu kopienās. Šajā laikā es guvu atziņu, ka nedrīkstu atlikt savus mūža projektus! Grūtos laikos mūs glābj aktīvs dzīvesveids.

Līdz ar slimības izplatības ierobežošanas pasākumu izziņošanu ielas ir kļuvušas tukšas. Pārsteidz klusums. Beidzies skrējiens no vienas nodarbes uz citu, braucieni uz ārzemēm uz divu stundu garu sanāksmi, nav vairs ne pilsētas satiksmes trokšņa, ne autobusu, kas kavējas... Tāpat kā daudzi citi mēs pakļāvāmies šai piespiedu izolācijai, kaut kā cenšoties pielāgoties šim jaunajam dzīvesveidam. Lai gan man strādāt tāldarbā bija viegli, manam vīram tas nebija iespējams, jo viņa darbs un infrastruktūras tam nebija (un joprojām nav) piemērotas. Šīs nepiemērotības dēļ viņam bija jāpavada dažas negulētas naktis, ņemot vērā viņam pakļauto darbinieku rekordlielo prombūtni. Bailes izplatījās vismaz tikpat ātri cik vīruss.

Tagad, kad pirmais vilnis ir noplacis, man rodas jautājums: kādā psihiskā, sociālā un ekonomiskā stāvoklī mēs iziesim no šīs krīzes? Lai gan pandēmija ļāva noteikt jaunu prioritāšu hierarhiju un palielināt ekoloģisko izpratni, tā ietekmēja arī individuālu uzvedību valsts un pasaules mērogā. Neviens Luksemburgā nebija domājis, ka varētu vēlreiz piedzīvot robežu slēgšanu. Lielhercogistē pārrobežu darbam ir liela nozīme, un personu brīvas pārvietošanās ierobežošana radīja bažas citastarp par aprūpes darbinieku trūkumu.

Šī krīze ir arī iespēja veikt pašanalīzi par mūsu ievainojamību. Mēs atklājam, ka esam atkarīgi ne tikai no aprūpes darbiniekiem, bet arī no citu cilvēku uzvedības.

Ekonomikas atveseļošana ir mūsu kopīga rūpe. Vairīsimies no nacionālisma un ekonomikas noslēgšanās, lai gan dažas valstis izturētspējas vārdā apspriež vērtību ķēžu nacionalizāciju. Lielāka autonomija no globalizācijas ir jāapsver Eiropas Savienības līmenī. Ar šo krīzi mums ir dota, ja tā varētu teikt, iespēja uz brīdi apstāties, lai padomātu pašiem par sevi.

Būdama farmaceite, koronavīrusa pandēmijas laikā es intensīvi pievērsos dzimumorientētas medicīnas jautājumiem. Tieši garīgās veselības jomā Covid laikā ar dzimumiem saistītās atšķirības ir īpaši uzkrītošas.

Vīrieši, it īpaši gados jaunāki vīrieši, salīdzinoši biežāk nonāk intensīvās terapijas nodaļās un mirst biežāk.

Kopš ierobežojošo pasākumu ieviešanas savas jaunās lomu izpratnes dēļ biežāk slimo jaunas sievietes: nestabila nodarbinātība, vairāk nepilnas slodzes darba, vairāk kontaktu, mazāk tāldarba iespēju mājās, aprūpe.

Mums ir vēlreiz jāpārdomā sieviešu un vecāka gadagājuma cilvēku loma ģimenēs, jo diskriminēti tiek arī vecāka gadagājuma cilvēki. Es pastāvīgi turpināšu diskusijas par šo jautājumu.

Šajā laikā apsēdos uz soliņa pie mūsu aptiekas un pārrunāju to ar ģimenes locekļiem, un viņi visi priecājās par šīm sarunām.

No ielas sasveicinājos arī ar vecāka gadagājuma cilvēkiem mūsu veco ļaužu pansionāta istabās, un mēs arī dziedājām.

Ir jāpārvar vientulība un jāatbalsta savi piederīgie. Politikas veidotājiem tas ir jāņem vērā, veicinot nodarbinātību šajā jomā, bet, kamēr tas nav panākts, ir vajadzīgs mūsu visu atbalsts.

Es arī pārrunāju ar vecākiem izglītības jautājumus un rīkoju medijpratībai veltītas videokonferences ar skolotāju piedalīšanos.

Sākumā bija bailes un pārsteigums

Bailes, īstas bailes. Tās, kas visu apstādināja. Tās, kas ar ikvakara paziņojumiem par mirušo skaitu radīja bažas par tuviniekiem, gados jauniem vai veciem neaizsargātiem cilvēkiem. Bailes, kas mums atgādināja, ka apkārt klīst tumsas spēki un ka tie gaida.

Ar pārsteigumu nācās konstatēt, ka Francijas centrālie veselības aprūpes dienesti nebija sagatavoti pandēmijai, jo gan medicīnas personālam pirmajās līnijās, gan iedzīvotājiem aizmugures līnijās trūka elementāru aizsardzības un ārstniecības līdzekļu. Pārsteidza arī sabiedrības spēja visā valstī – Francijā, tās aizjūras teritorijas ieskaitot, – vienā brīdī apturēt visus cilvēka darbības radītos trokšņus, kā arī redzēt tukšās pilsētas un skolas, kaut gan ziemas mēnešos sabiedrība bija izgājusi ielās, lai paustu leģitīmu neapmierinātību.

Pasaule, kura pandēmijas dēļ kļuva vēl globalizētāka, ar vīrusa izplatību ierobežojošiem pasākumiem sadrumstalojās neskaitāmās šūniņās, ko veidoja indivīdi, kas dzīvoja līdzās viens otram, tomēr izolēti. Pandēmija palielināja visas atšķirības.

Valsts iesaistīšanās

Publisko dienestu, īpaši veselības aprūpes dienestu, uzdevums ir glābt dzīvības; pamazām tiem tika nodrošināta loģistika, dažkārt veicot šovam līdzīgus pasākumus, piemēram, dažu slimnieku pārvietošanu ar vilcienu vai helikopteru. Tajā pašā laikā privātās klīnikas, kuras bija gatavas uzņemt slimniekus, netika iesaistītas šajā darbā.

Valsts palīdzēja uzņēmumiem, kuri sniedza pilsētā būtiskus pakalpojumus, lai ar apgādes, uzkopšanas u. c. pakalpojumiem nodrošinātu, ka dzīve turpinās.

Taču šo uzņēmumu darbinieku aizsardzība pret vīrusu bija ļoti atšķirīga, turklāt darbinieki ne vienmēr tika pienācīgi atalgoti.

Pēc tam bija noturība

Noturība tika panākta, pateicoties būtiskām sociālām attiecībām, piemēram, starp skolotāju un skolēnu, kā arī ar tīklošanās, tālruņa, radio, televīzijas un plašsaziņas līdzekļu starpniecību: vajadzēja piepildīt un organizēt laiku un strādāt. Katru vakaru plkst. 20.00 iedzīvotāji pie logiem aplaudēja veselības aprūpes darbiniekiem; gaidīto atzinību no valsts tie nesaņēma.

Darba ņēmēji no jauna atklāja savas inovācijas spējas. Ļoti strauji izplatījās tāldarbs, kas agrāk atsevišķiem darbiniekiem dažkārt bija liegts. Vecākiem, jo īpaši mātēm, nācās apvienot divus darbus – savu profesionālo un skolotāja darbu.

Arodbiedrību īstenotā darba ņēmēju, darba devēju un valdības starpniecības funkcija ieguva valstī jaunu leģitimitāti. Jācer, ka arodbiedrības tiks ne tikai uzklausītas, bet arī sadzirdētas.

Eiropa

Ar pirmajiem Komisijas paziņojumiem pārsteidza arī Eiropas Savienība!

ES nāca klajā ar atveseļošanas plānu, kas bija vērienīgāks par Māršala plānu. Tāds atbalsts atveseļošanai! Taču valdības un Parlaments drīz vien atrada iemeslus, kas, ka zināms, aizkavēja plāna īstenošanu.

Daudzi mazie tirdzniecības uzņēmumi ar nelielu darbinieku skaitu un nelieliem naudas līdzekļiem jau bija bankrotējuši valstī, mazie restorāni pārdoti ar zaudējumiem un gados jauni cilvēki, kuri bija tikko uzsākuši darbu, to zaudēja. Bankas viņiem nepalīdzēja. Darbinieki ir tiesīgi saņemt daļēja bezdarba pabalstus līdz septembrim, bet pēc tam? Neraugoties uz valstu piešķirto atbalstu, lielie uzņēmumi, piemēram, Air France-KLM (no Nīderlandes un Francijas saņemti 7 miljardi EUR), Airbus un citi, skandalozā veidā atlaiž darbiniekus. Turklāt pēc vasaras darba tirgū ienāks 700 000 jauniešu...

Kāda būs rītdiena?

Rītdiena arvien vairāk sāk līdzināties vakardienai! Pirmkārt, tāpēc, ka vīruss izplatās joprojām. Otrkārt, tāpēc, ka pirms pandēmijas uzsākto reformu īstenošana atsāksies pēc pandēmijas, kaut gan darba pasaule Francijā to nevēlas. Valdība sola iedzīvotājiem, ka IKP kritumu par 13 % nav paredzēts segt no nodokļiem; tomēr darbinieku atlaišana un enerģijas, transporta, augļu un dārzeņu u. c. cenu kāpums šovasar turpinās.

Ņemot vērā krīzes laikā gūto pieredzi, gaidāmas izmaiņas darba organizēšanā. Tāldarbam, darbam platformās un ar videokonferenču starpniecību būs vajadzīgi noteikumi, kas patlaban vēl nav izstrādāti. Pēc noturības ir jāievēro piesardzība. Vai krīze atklās, ka finansiāli spēcīgākie vienmēr veiksmīgāk pārvar krīzi un ka maznodrošinātie cieš arvien vairāk? Parīzes reģionā visvairāk saslimušo bija visnabadzīgākajā departamentā. Diemžēl jāsecina, ka tas nav nekas jauns.

Kad 11. martā Dānijā izraisījās koronavīrusa krīze, man un maniem kolēģiem vajadzēja gādāt, lai darbības apturēšana mūsu dalīborganizācijām noritētu bez traucējumiem. Daudziem darbiniekiem nācās strādāt no mājām, citiem — spriedzes pilnos apstākļos slimnīcās, aprūpes namos un pakalpojumu nozarē, kas visā krīzes laikā turpināja darboties. Bija vajadzīgas skaidras atbildes un cieša sadarbība ar kolēģiem. 

Esmu arī Eiropas Arodbiedrību konfederācijas (ETUC) priekšsēdētāja vietniece, tāpēc man bija jāsadarbojas arī ar citu valstu kolēģiem. Es biju gandarīta, ka 14. martā mēs — Dānijas valdība un sociālie partneri — noslēdzām trīspusēju vienošanos par pagaidu atalgojuma kompensāciju. Vienošanās attiecas uz darbiniekiem privātuzņēmumos, kam Covid-19 dēļ radušās īpašas finansiālas grūtības.

Jauno atalgojuma kompensācijas shēmu uzņēmumi ir izmantojuši tad, ja tie ir izšķīrušies nelietot līdzšinējos risinājumus, kas paredzēti darbinieku pagaidu bezalgas atlaišanai. Tika izveidotas atbalsta shēmas mazajiem uzņēmumiem, pašnodarbinātām personām un ārštata darbiniekiem. Daži no vienošanās punktiem drīz vairs nebūs spēkā, tāpēc patlaban mēs spriežam, kā to aizstāt, lai darbiniekus varētu aizsargāt arī turpmāk.

Arī es pati strādāju no mājām un īsā laikā esmu iemācījusies prasmīgi lietot jaunos virtuālos instrumentus. Trūkstot skaidrībai par nākotni, šis mājās pavadītais laiks varēja būt ļoti saspringts, tomēr galu galā tas ļāva man pilnībā koncentrēties uz savu darbu un deva vairāk laika, ko pavadīt kopā ar ģimeni. Esmu pārliecināta, ka šie pēdējie mēneši man un maniem kolēģiem ir ļāvuši rūpīgāk pievērsties mūsu pamatuzdevumam un palīdzējuši uzlabot sanāksmju disciplīnu. Man personīgi tas deva iespēju arī koncentrēties uz savas dzīves būtiskajiem aspektiem.

Sadarbība Eiropas mērogā ir būtiski svarīga, lai nepieļautu nacionālu norobežošanos un autoritāru izpausmju mēģinājumus. Valstīm ir jāsadarbojas ne tikai cīņā pret vīrusu, bet arī tā cēloņiem un sekām, jo īpaši tāpēc, ka nākotnē iespējamās pandēmijas, piesārņojums, klimata pārmaiņas un biodaudzveidības apdraudējums nepazīst robežas. Eiropas rīcībā ir iedarbīgi instrumenti, ar ko vispārējās intereses no jauna izvirzīt kontinenta attīstības centrā. Pilnveidojot zaļo kursu, kopējo lauksaimniecības politiku un daudzgadu finanšu shēmu, mēs varētu būtiski pārorientēt Eiropas un valstu projektus un finansējumu uz to, lai Eiropa – pasaules līdere – sāktu virzību uz dzīvei labvēlīgu pasauli.

Dot priekšroku nevis konkurencei, bet sadarbībai no individuāla līdz pat starptautiskam mērogam, nebūt nav vienkāršs uzdevums. Šķiet, ka ir tik ērti aizstāvēt savas personiskās intereses. Ņemot vērā šo vilinājumu, mums jāatceras, ka šāds īstermiņa redzējums mūs ved postā: tam var būt spēcīgs bumeranga efekts. Šīs ir vēsturiska mēroga krīzes, kuru pārvarēšana, šķiet, ir milzīgs uzdevums, un vieni paši mēs ar to netiksim galā.

Tāpēc mans aicinājums ir viennozīmīgs: lai pārvarētu šīs krīzes, atteiksimies no sava egoisma un sadarbosimies vispārējo interešu labā. Sargiet sevi, savus tuviniekus, grūtībās nonākušus svešiniekus, apkārtējo dzīvo vidi, un centīsimies izmantot savu enerģiju, lai veiksmīgi pārvarētu pašreizējās bezprecedenta krīzes.