Nicoletta Merlo 

Stažēšanās ir veids, kā jauniešiem iepazīties ar darba vidi ievirzes un apmācības nolūkā. Tā ir ievērojami attīstījusies visā Eiropā, tostarp pateicoties programmai “Eiropas Garantija jauniešiem”. Padomes 2014. gada Ieteikumā par stažēšanās kvalitātes sistēmu dalībvalstīm sniegtas vērtīgas pamatnostādnes par minētā instrumenta īstenošanu. 

Diemžēl laika gaitā ir radušies pārkāpumi un izkropļojumi attiecībā uz stažēšanās norisi, pieaugot tādu jaunu stažieru ekspluatācijai, kuri tika izmantoti, lai aizstātu darba ņēmējus kā lēts darbaspēks bez piekļuves atbilstošām garantijām un sociālajai aizsardzībai. 

Tāpēc EESK atbalsta Eiropas Komisijas mērķi uzlabot stažēšanās kvalitātes sistēmu visā Eiropā, it īpaši attiecībā uz mācību un apmācības satura stiprināšanu un cīņu pret stažēšanās ļaunprātīgu un neatbilstošu izmantošanu. 

Tomēr abi Komisijas priekšlikumi – kas ietver atjauninātu Padomes ieteikumu un direktīvu – attiecas tikai uz dažiem jautājumiem, un tiem ir daži problemātiski aspekti: 

• tie bez izšķirības attiecas uz visiem stažēšanās veidiem, pienācīgi neņemot vērā atšķirības starp dažādiem stažēšanās veidiem un to mērķiem vai to dažādajiem pielietojumiem dalībvalstīs; 
• nav paredzēti nepieciešamie pasākumi, lai preventīvi novērstu stažēšanās ļaunprātīgu izmantošanu, tāpat kā trūkst saistošu noteikumu kvalitātes standartu celšanai; un 
• attiecībā uz priekšlikumu direktīvai tās ierobežotā piemērošanas joma, attiecinot to tikai uz tiem stažieriem, kuri tiek uzskatīti par darba ņēmējiem vai atrodas darba attiecībās – kā tas ir mazāk nekā pusē dalībvalstu – ierobežo labuma guvēju loku un rada risku, ka iecerētie rezultāti netiks sasniegti. 

Manuprāt, lai uzlabotu stažēšanās kvalitāti, vispirms būtu jānosaka minimālie kvalitātes kritēriji katram stažēšanās veidam, ierobežojot to neatbilstošu izmantošanu. Šiem kritērijiem būtu jānodrošina pamata aizsardzības pasākumi un spēcīgs uzsvars uz apmācību, kā arī apņemšanās novērst jebkurus ļaunprātīgas izmantošanas gadījumus, veicot atbilstīgus pasākumus, tostarp pārbaužu sistēmas stiprināšanu. 

Turklāt, lai stažēšanās pieredzi padarītu pieejamu visiem, lai gan mēs nevaram vispārinātā veidā runāt par algām, jo vairumā gadījumu stažierus neuzskata par darba ņēmējiem un stažēšanās lielākoties tiek uzskatīta par tādu, kas neietilpst nodarbinātības kontekstā, būtu svarīgi izbeigt neapmaksātu stažēšanos, paredzot obligātu pabalstu, ko nosaka, pamatojoties ne tikai uz uzdevumiem un pienākumiem, kas saistīti ar stažēšanos, bet arī ņemot vērā visus izdevumus, kas stažieriem rodas šīs pieredzes apguvē. 

Visbeidzot, lielāka uzmanība būtu jāpievērš sociālo partneru iespējamajai lomai regulas īstenošanā valstu līmenī, kā arī šā instrumenta izmantošanas uzraudzībā un kontrolē.