Vārda brīvība ir tiesības, kas ir augsti jāvērtē un jāaizstāv

Agresivitāte arvien biežāk kļūst par sociālo tīklu galveno dzinējspēku. Šī parādība var izraisīt verbālu vai fizisku vardarbību pret jebkuru autoritāti – pret politiķi, policistu, kādu iestādi vai privātpersonu. Ir radies iespaids, ka sociālajos medijos var teikt visu, visu var aizstāvēt – gan patiesību, gan nepatiesību. Piemēram, indivīds savu personīgo neapmierinātību var uzskatīt par leģitīmu un pat atļauties iepļaukāt Francijas valsts galvu.

Ņemot vērā šo kontekstu, kur, pēc jūsu, ad hoc grupas “Pamattiesības un tiesiskums” priekšsēdētāja, domām, ir tā sarkanā līnija, ko nedrīkst pārkāpt attiecībā uz pamattiesībām un individuālajām brīvībām, konkrēti, vārda brīvību?

Cristian Pirvulescu: Vārda brīvībai ir centrāla vieta mūsu demokrātiskajās sabiedrībās. Tās ir pamattiesības, bez kurām demokrātija nevar darboties. Simbolisks ir fakts, ka visi vai gandrīz visi to pieprasa, tostarp tie, kuru nodomi ne vienmēr ir saistīti ar demokrātijas un cilvēktiesību aizsardzību visu labā.

Tomēr vārda brīvība ir tiesības, kuras bieži vien tiek pārprastas. Daudzi uzskata, ka tās ir absolūtas tiesības, un šo argumentu izmanto, lai attaisnotu visas iespējamās galējības. Taču verbāli uzbrukumi dažkārt sagatavo augsni nepieņemamai fiziskai vardarbībai. To mums apliecināja daži traģiskie pēdējā laika notikumi, kuri debašu centrā izvirzīja jautājumu par sociālās tīklošanās regulējumu.

Juridiski par tiesību īstenošanu atbild valsts iestādes. Tās var ierobežot vārda brīvību, bet vienīgi izņēmuma gadījumos un stingri kontrolētā veidā; demokrātiskā sabiedrībā šādu pasākumu mērķis var būt, piemēram, valsts drošība, noziedzības novēršana vai veselības aizsardzība u. tml. Tiesiskā valstī strīdu izšķiršana un sarkano līniju iezīmēšana ir tiesneša uzdevums. Ne izpildvara, ne indivīdi vai grupas nevar pašas spriest tiesu.

Turklāt politiskiem līderiem vienmēr ir bijis kārdinājums ierobežot vārda brīvību, lai ierobežotu sabiedrības prasības un pretenzijas. Taču sociālās tīklošanās laikmetā tradicionālā cenzūra vairs nav iespējama. Turklāt vērojama ir problemātikas pārnese arī uz vārda brīvības aspektu – tiesībām uz informāciju. Mūsdienās ir ļoti grūti atšķirt uz faktiem balstītu informāciju no dezinformācijas, kas tiek izplatīta dažādos nolūkos.

Ir skaidrs, ka pirmajā līnijā ir uz patiesību balstītas pieejas aizstāvji, piemēram, pētnieciskie žurnālisti vai cilvēktiesību aizstāvji. Ja dažām vadošajām amatpersonām vai dažām grupām nepatīk viņu darbs, šodien, tā vietā, lai viņus cenzētu, ir kļuvis vieglāk viņus nomelnot internetā, tradicionālajos un sociālajos medijos attēlot kā valsts ienaidniekus vai ārvalstu aģentus. Prātā uzreiz nāk žurnālistes Daphne Caruana Galizia piemērs. Pirms viņa tika nogalināta, pret viņu bija ierosināti vairāki desmiti ļaunprātīgu tiesas procesu (pazīstami kā stratēģiska tiesvedība pret sabiedrības līdzdalību jeb “SLAPP” angļu valodā). Nespējot viņu apklusināt, tika pieņemts lēmums viņu nogalināt! Pret žurnālistiem vērstas vardarbības parādīšanās Eiropā liek vēl skaidrāk saprast to, ka vārda brīvība ir tiesības, kas ir jānovērtē un apņēmīgi jāaizstāv šajā jaunajā vidē.