Nicolas Gros-Verheyde: Covid-19 krīze apdraud Eiropas demokrātiju

Vairākās ES valstīs veselības apsvērumu dēļ pieņemtie pasākumi varētu apdraudēt tiesiskumu

Covid-19 uzliesmojums 2020. gada februārī-martā pārsteidza visus, un bija jāpieņem improvizēti un neatliekami pasākumi, taču šobrīd situācija ir mainījusies. Stingrie pasākumi veselības krīzes ierobežošanai, iespējams, ir pamatoti. Tomēr tie būtu laicīgāk jāprognozē un, galvenais, demokrātiski jākontrolē. Līdz šim tas netika darīts.

Valdības parasti pasākumus pieņem sasteigti nākamajās dienās pēc sanāksmes, ko rīko krīzes vadības padome vai līdzīga konsultatīvā komiteja (to locekļu atlase joprojām ir miglā tīta), un faktiski bez apspriešanās (piemēram, iepriekš informējot un paredzot laiku pārdomām) ar dažādiem (sociālajiem, ekonomiskajiem, politiskajiem) partneriem un bez neviena attiecīgās valsts parlamenta lēmuma.

Tas nozīmē, ka uz nenoteiktu laiku ir “nolikti malā” atsevišķi Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (ECTK) un Pamattiesību hartā noteiktie pamatprincipi. Ir pārkāpta un krasi ierobežota pulcēšanās un biedrošanās brīvība (ECTK 11. pants). Ir aizliegtas tiesības paust viedokli, izmantojot tādus izteiksmes līdzekļus kā kino un teātris. Ir būtiski ierobežota brīva pārvietošanās: komandantstunda no plkst. 18.00 (Francijā), atļaujas izbraukšanai no valsts (Beļģijā) u.c. Ļoti stingri ierobežojumi attiecas uz ticības brīvību (ECTK 9. pants), tiesībām uz izglītību un tiesībām strādāt (Pamattiesību hartas 14. un 15. pants), nemaz nerunājot par tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (ECTK 8. pants).

Tiklīdz lēmumi ir pieņemti, tie nekavējoties tiek īstenoti, kaut arī empīriski un lielākoties patvaļīgi. Kāds ir un kāds nav sevišķi svarīgs iemesls robežas šķērsošanai? Kāds ir un kāds nav būtisks iemesls? Pienākums pārbaudīt ir atstāts policijas dienestu vai vienkārši aviokompāniju darbinieku ziņā. Tas ir ļoti delikāts jautājums.

Apspriešanās ar ES iestādēm ir minimāla. Piemēram, kad tika atjaunoti daži robežkontroles pasākumi, Parīze par to Eiropas Komisijai neziņoja, kaut gan tas ir paredzēts Šengenas kodeksā. Uz Beļģijā pieņemtajiem pasākumiem, kas nopietni diskriminē Eiropas darba devējus, Eiropas izpildvara reaģēja ar klusu murmināšanu vien.

Savukārt valstu parlamenti, tāpat kā Eiropas Parlaments, krīzes apstākļos, šķiet, ir šausmu pārņemti. Visi baidās, ka viņu pieprasītā likuma ievērošana tiks uzskatīta par kavēkli epidēmijas apkarošanā, ko dažkārt salīdzina ar valsts pamatuzdevumu kara laikā. Taču mēs neesam kara apstākļos. Savā pašreizējā konstitucionālajā arsenālā valdības nevienā brīdī nav izmantojušas šo diezgan labi regulēto noteikumu.

Vienīgi dažas valstis ir atsaukušās uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 15. pantā paredzētajām atkāpēm ārkārtas stāvokļa laikā. Eiropas kontinenta vecās demokrātijas valstis neuzdrošinājās to darīt simbolisku apsvērumu dēļ. Monpeljē universitātes goda profesors Frédéric Sudre, viens no ievērojamākajiem ECTK speciālistiem, to nosaucis par īstu “karantīnu”.

Sabiedrība pagaidām gan pieļauj demokrātijas ierobežojumus un tiesiskuma pārkāpumus. Taču tie rada kaitējumu, kaut arī neredzamu. Tas var izpausties kā neprognozējams dusmu izvirdums. Nākamajās vēlēšanās tas varētu palielināt ekstrēmā populisma tendences. Un tas varētu būt spēcīgs arguments Eiropas vienotības pretiniekiem kā kontinentā, tā arī ārpus tā. Krievijas attieksme pret Eiropas diplomātijas vadītāju Žuzepu Borelu 5. februārī Maskavā nebija epifenomens. Ir pienācis laiks saņemties.

Nicolas Gros-Verheyde

Galvenais redaktors, B2 – bruxelles2.eu