EESK info

Sadaļā “Viens jautājums...” lūdzam EESK locekļus atbildēt uz aktuālu jautājumu, kas mums šķiet īpaši nozīmīgs.

Mēs lūdzām Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētās nodaļas (NAT) priekšsēdētāju Peter Schmidt iepazīstināt EESK Info lasītājus ar savu viedokli par pārtikas un pārtikas patēriņa kultūru pandēmijas laikā.

EESK Info: Pandēmijas laikā restorāni un bāri ir slēgti. Kā šī situācija ietekmē pārtikas ražotājus, piegādātājus, restorānu īpašniekus, pārtikas kultūru un pārtikas patēriņu? Kāds ir labākais veids, kā panākt, lai cilvēki atgrieztos darbā?

NAT specializētās nodaļas priekšsēdētājs Peter Schmidt: Pārtikas ražotāji, pārtikas pārstrādes nozare un pārtikas mazumtirgotāji saskaras ar spiedienu pat parastos apstākļos. Visi sagaida, ka 24 stundas diennaktī tiks nodrošināts pienācīgs viskvalitatīvākās pārtikas piedāvājums.

Labā ziņa pandēmijas radītās situācijas laikā ir tā, ka Eiropas pārtikas apgāde labi darbojas pat krīzes laikā! Pārtikas piegādes ķēde, iespējams, ir tā, kas visā pašreizējās krīzes laikā darbojusies vislabāk. Nav bijis neviena brīža, kad pārtikas plaukti Eiropas tirgos būtu tukši.

Tomēr pandēmija atklāja dažas nepilnības, kas pastāvēja vēl pirms tās un kam netika pievērsta uzmanība. Es vēlos īsumā pievērsties trijām no tām.

Viena no problēmām, kas drīz kļuva acīmredzama, bija saistīta ar ražas novākšanā iesaistīto darba ņēmēju nodarbināšanu lauksaimniecībā, bet otra – ar gaļas nozares struktūru.

Abos gadījumos ražošana balstījās uz lētu darbaspēku galvenokārt no Austrumeiropas valstīm un uz migrantiem (vai trešo valstu valstspiederīgajiem), ļaunprātīgi izmantojot darba ņēmēju pārvietošanās brīvību Eiropā un izdarot milzīgu spiedienu uz lauksaimniecības un pārtikas produktu cenām.

Ceļošanas un pārvietošanās ierobežojumi radīja traucējumus šajās piegādes ķēdēs. Tajā pašā laikā atklājās smagie apstākļi, kādos šie cilvēki dzīvoja un strādāja. Minētie apstākļi izraisīja arī inficēšanās ķēdes un slimības uzliesmojumus. Gaļas nozarē tas pamudināja Vācijas valdību pieņemt noteikumus darba ņēmēju aizsardzībai.

Trešā pārtikas piegādes ķēdes joma, kas saskaras ar lielām grūtībām, ir viesnīcu un restorānu nozare, kā arī visa tūrisma nozare pasaules mērogā.

Lielākajā daļā valstu viesmīlības uzņēmumi ir slēgti aizliegumu, komandantstundu, ceļošanas ierobežojumu un darbības apturēšanas dēļ visā nozarē. Tūkstošiem uzņēmumu cīnās par izdzīvošanu vai saskaras ar izzušanas draudiem.

Miljoniem darba ņēmēju ir uz laiku pārtraukuši darbu, iesaistīti darbvietu saglabāšanas programmās vai ir zaudējuši darbu. Daudzi viesnīcu uzņēmumi ir sākuši pārstrukturēšanu un darbinieku atlaišanu. Nozares nākotne ir neskaidra, un atveseļošanās, visticamāk, būs ilgstoša un sarežģīta.

Pēc iespējas drīzāk jāveic šādi pasākumi:

• nodrošināt ES atveseļošanas plāna ātru pieņemšanu un īstenošanu: uzņēmumi un darba ņēmēji vairs nevar gaidīt;
• nacionālu atveseļošanas un noturības plānu (NRRP) centrā izvirzīt viesmīlību un tūrismu, iesaistot sociālos partnerus centienos saglabāt pēc iespējas vairāk darbvietu, ekonomiski atbalstīt nozari un censties panākt ātru, bet drošu un koordinētu atveseļošanu un ceļošanas atvieglojumus;
• pagarināt visus ārkārtas pasākumus, piemēram, saīsināta darba laika shēmas, vismaz līdz 2021. gada septembrim, nodrošinot taisnīgus pabalstus visiem darba ņēmējiem, tostarp sezonas un pagaidu darbiniekiem;
• palielināt īstermiņa pabalstu maksājumus līdz 100 % apmērā;
• nodrošināt piemērojamo ES tiesību aktu pienācīgu īstenošanu un izpildi attiecībā uz pārrobežu un sezonas darbinieku tiesībām, it īpaši tiesībām uz vienādu darba samaksu par vienādu darbu vienā un tajā pašā vietā, tostarp izmantojot saskaņotas un kopīgas valstu un pārrobežu darba inspekcijas;
• īstenot jaunu ilgtspējīga tūrisma modeli, izmantojot Eiropas zaļo kursu un stratēģiju “No lauka līdz galdam”.

Jebkurš finansiāls atbalsts, piemēram, valsts atbalsts, aizdevumi vai atbrīvojumi no nodokļiem, būtu jāpiešķir tikai uzņēmumiem, kas:

• saglabā darbvietas / rada pienācīgas kvalitātes darbvietas un ievēro darba ņēmēju tiesības un koplīgumus;
• nav reģistrēti nodokļu oāzēs un vienmēr maksā tiem uzliktos nodokļus un sociālās iemaksas;
• piekrīt krīzes laikā neveikt dividenžu maksājumus, akciju atpirkšanu un akciju iegādi.

Katru mēnesi mēs iepazīstinām ar kādu pārsteiguma viesi – personību, kas mums izklāsta savu viedokli par aktualitātēm, atklāj mums kaut ko jaunu, kas paplašina redzesloku, iedvesmo un liek pievērst uzmanību mūsdienu pasaulei. Februāra izdevumā mēs ar prieku uzņemam divas personības, kuras pārstāv dažādas jomas – kultūru un plašsaziņas līdzekļus – un var mums palīdzēt labāk izprast to, kas notiek mums apkārt, un iedvesmot mūs. Mūsu viesi ir beļģu teātra un kino personība Hélène Theunissen un Eiropas politikas pazinējs un novērotājs Nicolas Gros-Verheyde.

Aktrise, režisore un tekstu adaptētāja Hélène Theunissen vairāk nekā trīsdesmit gados ir atveidojusi gandrīz simts lomas lielākajā daļā Beļģijas frankofono teātru. Viņa ir spēlējusi arī Francijā. Viņa ir izveidojusi un adaptējusi aptuveni desmit izrādes, un jaunākās ir, piemēram, Viljama Šekspīra “Sapnis vasaras naktī” teātrī “Théâtre des Martyrs” un Babetida Sadjo “Les Murs murmurent”, kurā spēlē pati autore, “Le Public” teātrī Briselē. Viņa ir filmējusies vairākās mākslas filmās, t. sk. Lukas Dhont filmā “Girl” un RTBF seriālā “Unité 42” Beļģijā.

Franču žurnālists, ES/NATO korespondents Nicolas Gros-Verheyde ir pazīstams un cienīts Eiropas aprindās, jo viņš labi pārzina Eiropas Savienības lietas un ārpolitiku. Būdams “Sud-Ouest” (agrāk “Ouest France” un “France-Soir”) korespondents, 2008. gadā viņš izveidoja tiešsaistes platformu B2-Brussels2. Tā ir pirmā frankofonā tīmekļa ziņu platforma par Eiropas lietām, ES stratēģiskajiem un aizsardzības jautājumiem un Eiropas diplomātijas darbībām. Viņš ir arī autors rokasgrāmatai “La politique européenne de sécurité et de défense commune. Parce que l'Europe vaut bien une défense” [Eiropas kopējā drošības un aizsardzības politika. Jo Eiropai ir vajadzīga aizsardzība]. (ehp)

Mākslinieki ir pandēmijas netiešie upuri. Teātri joprojām ir slēgti, kaut arī dažkārt tos īslaicīgi atvēra. Daudzi aktieri, režisori, mūziķi, dejotāji un tehniskie skatuves darbinieki šajos neparedzētajos apstākļos ir palikuši bez darba. Tas galvenokārt radījis bailes par nākotni un milzīgu frustrāciju.
Mākslinieks, kuram liegta radošā darbība, jūtas iztukšots un nevajadzīgs.

Atbildot tiem, kas domā, ka šo laiku var izmantot lasīšanai, rakstīšanai, projektu pārskatīšanai vai jaunu projektu sagatavošanai, jāsaka, ka iedvesma nenāk pēc pasūtījuma. Nedrošības un trauksmes apstākļos mākslinieks ir mazāk iedvesmots. Šo “piespiedu” periodu – pret mūsu gribu apstādināto laiku – sava labā ir ļoti grūti izmantot. Māksliniekus šī situācija ļoti nomāc. Jo ilgāks ir šis periods, jo nomāktāki viņi jūtas. Gada laikā jau trešo reizi tiek slēgti teātri un atceltas izrādes.
 
Tam ir arī finansiālās sekas. Dīkstāves pabalsts, protams, palīdz, taču šie administratīvie pasākumi ir laikietilpīgi un to ieviešana ir sarežģīta. Nauda bankas kontos nonāk ar kavēšanos, turklāt dīkstāves pabalsts sedz tikai daļu no algas. Tādēļ daudzi mākslinieki ir nonākuši finansiālās grūtībās.
 
Teātra direktoriem ir daudz darba, lai pārplānotu izrādes, un viņiem nākas izvēlēties, kuras veselības krīzes dēļ atceltās izrādes pārcelt uz nākamajām sezonām. Jaunos projektus ņems vērā pēdējos. Teātros, operā, kinoteātros un pasākumu rīkošanas nozarē ir izveidojies īsts sastrēgums. Joprojām nav skaidru perspektīvu, un situācija ir satraucoša.

Atrast risinājumu, kā turpināt darboties šajos nenoteiktības apstākļos, ir neiespējami.
 
Dzirdēt medijos, ka mēs esam “nebūtiski” sabiedrībai, ir ļoti aizvainojoši un liek nopietni aizdomāties visiem tiem, kuri ir nodarbināti kultūras nozarē. Visu savu mūžu esmu veltījusi darbam: un man ir sāpīgi un skumji dzirdēt, ka visu šo darbu valsts uzskata par “nebūtisku”. Mākslinieku finansiālais un morālais stāvoklis ir ļoti smags.
 
Atkal kļūt par būtiskiem sabiedrībai
 
Tomēr ir arī pozitīvi aspekti. Mākslinieku vidū ir liela solidaritāte. Jaunās tehnoloģijas ir palīdzējušas dažiem māksliniekiem rast jaunus izteiksmes veidus. Nācās izgudrot jaunas iespējas darboties. Taču nekas nevar aizstāt mākslinieka reālu uzstāšanos uz skatuves. Brīnišķīgākais skatuves mākslā ir tā unikālā un neatkārtojamā mijiedarbība ar skatītājiem, kas atrodas zālē. Lai šāda radoša mijiedarbība notiktu, ir vajadzīga mākslinieka un skatītāju fiziska klātesamība.
 
Pozitīvi ir arī tas, ka cilvēki sāk izjust kultūras trūkumu. Kad kultūras iestādes atkal tiks atvērtas, sabiedrības attieksme, manuprāt, būs citāda, jo cilvēki būs sapratuši, cik svarīga nozīme ir kultūrai un ka mākslinieki ir būtisks brīvības un kolektīvās pilnveidošanās elements. Tādēļ jācer, ka cilvēki vēlēsies baudīt kultūru vairāk nekā agrāk.
 
Šis krīzes laiks ir grūts visiem radošo profesiju pārstāvjiem neatkarīgi no viņu vecuma. Tomēr visgrūtāk ir jauniešiem. Šobrīd Konservatorijā strādāju ar saviem studentiem, topošajiem aktieriem, bet neredzu viņu sejas. Viņi izjūt lielas ciešanas un frustrāciju. Tiem, kas tikko saņēmuši diplomu, šobrīd nevar piedāvāt nekādu darbu. Viņiem vairs nav pieejami profesionālie tīkli. Pēc krīzes viņiem būs vajadzīgs liels atbalsts.
 
Taču pašreizējā dīkstāve skar visu paaudžu māksliniekus. Jo lielāka ir pieredze, jo stiprāka ir vēlme būt uz skatuves. Gados vecākie baidās, ka viņi vairs nebūs pieprasīti un ka šis tukšais periods iezīmēs karjeras beigas.
 
Mēs cīnāmies atkarībā no tā, cik daudz mums pašiem ir enerģijas. Vieni ir zaudējuši cerību un iedvesmu. Citiem ir divkārša enerģija, un viņi cenšas darboties par katru cenu, piemēram, izmantojot sociālo tīklošanos un jaunās tehnoloģijas. Un ir arī tādi cilvēki kā es, kuri viendien ir enerģijas pilni, bet nākamajā dienā jūtas pilnīgi iztukšoti.

Hélène Theunissen

Vairākās ES valstīs veselības apsvērumu dēļ pieņemtie pasākumi varētu apdraudēt tiesiskumu

Covid-19 uzliesmojums 2020. gada februārī-martā pārsteidza visus, un bija jāpieņem improvizēti un neatliekami pasākumi, taču šobrīd situācija ir mainījusies. Stingrie pasākumi veselības krīzes ierobežošanai, iespējams, ir pamatoti. Tomēr tie būtu laicīgāk jāprognozē un, galvenais, demokrātiski jākontrolē. Līdz šim tas netika darīts.

Valdības parasti pasākumus pieņem sasteigti nākamajās dienās pēc sanāksmes, ko rīko krīzes vadības padome vai līdzīga konsultatīvā komiteja (to locekļu atlase joprojām ir miglā tīta), un faktiski bez apspriešanās (piemēram, iepriekš informējot un paredzot laiku pārdomām) ar dažādiem (sociālajiem, ekonomiskajiem, politiskajiem) partneriem un bez neviena attiecīgās valsts parlamenta lēmuma.

Tas nozīmē, ka uz nenoteiktu laiku ir “nolikti malā” atsevišķi Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (ECTK) un Pamattiesību hartā noteiktie pamatprincipi. Ir pārkāpta un krasi ierobežota pulcēšanās un biedrošanās brīvība (ECTK 11. pants). Ir aizliegtas tiesības paust viedokli, izmantojot tādus izteiksmes līdzekļus kā kino un teātris. Ir būtiski ierobežota brīva pārvietošanās: komandantstunda no plkst. 18.00 (Francijā), atļaujas izbraukšanai no valsts (Beļģijā) u.c. Ļoti stingri ierobežojumi attiecas uz ticības brīvību (ECTK 9. pants), tiesībām uz izglītību un tiesībām strādāt (Pamattiesību hartas 14. un 15. pants), nemaz nerunājot par tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (ECTK 8. pants).

Tiklīdz lēmumi ir pieņemti, tie nekavējoties tiek īstenoti, kaut arī empīriski un lielākoties patvaļīgi. Kāds ir un kāds nav sevišķi svarīgs iemesls robežas šķērsošanai? Kāds ir un kāds nav būtisks iemesls? Pienākums pārbaudīt ir atstāts policijas dienestu vai vienkārši aviokompāniju darbinieku ziņā. Tas ir ļoti delikāts jautājums.

Apspriešanās ar ES iestādēm ir minimāla. Piemēram, kad tika atjaunoti daži robežkontroles pasākumi, Parīze par to Eiropas Komisijai neziņoja, kaut gan tas ir paredzēts Šengenas kodeksā. Uz Beļģijā pieņemtajiem pasākumiem, kas nopietni diskriminē Eiropas darba devējus, Eiropas izpildvara reaģēja ar klusu murmināšanu vien.

Savukārt valstu parlamenti, tāpat kā Eiropas Parlaments, krīzes apstākļos, šķiet, ir šausmu pārņemti. Visi baidās, ka viņu pieprasītā likuma ievērošana tiks uzskatīta par kavēkli epidēmijas apkarošanā, ko dažkārt salīdzina ar valsts pamatuzdevumu kara laikā. Taču mēs neesam kara apstākļos. Savā pašreizējā konstitucionālajā arsenālā valdības nevienā brīdī nav izmantojušas šo diezgan labi regulēto noteikumu.

Vienīgi dažas valstis ir atsaukušās uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 15. pantā paredzētajām atkāpēm ārkārtas stāvokļa laikā. Eiropas kontinenta vecās demokrātijas valstis neuzdrošinājās to darīt simbolisku apsvērumu dēļ. Monpeljē universitātes goda profesors Frédéric Sudre, viens no ievērojamākajiem ECTK speciālistiem, to nosaucis par īstu “karantīnu”.

Sabiedrība pagaidām gan pieļauj demokrātijas ierobežojumus un tiesiskuma pārkāpumus. Taču tie rada kaitējumu, kaut arī neredzamu. Tas var izpausties kā neprognozējams dusmu izvirdums. Nākamajās vēlēšanās tas varētu palielināt ekstrēmā populisma tendences. Un tas varētu būt spēcīgs arguments Eiropas vienotības pretiniekiem kā kontinentā, tā arī ārpus tā. Krievijas attieksme pret Eiropas diplomātijas vadītāju Žuzepu Borelu 5. februārī Maskavā nebija epifenomens. Ir pienācis laiks saņemties.

Nicolas Gros-Verheyde

Galvenais redaktors, B2 – bruxelles2.eu