Elena Calistru

Eiropas ekonomikas arhitektūru ir testējušas nesenās krīzes, smagākajam slogam gulstoties uz parastajiem iedzīvotājiem. Mūsu atzinums “Krīžu pārvarēšana” ir plāns ekonomikai, kas aizsargā privātpersonas un uzņēmumus, nevis tos pakļauj ekonomikas satricinājumiem.

Ir izvirzījušās trīs ekonomikas prasības:

Pirmkārt, ekonomikas prognozēšanai ir jāattīstās no retrospektīvas analīzes uz prognozējošu iejaukšanos. Ja inflācija sit, tā skar virtuves galdus pirms ekonomikas infopaneļiem. Mums ir vajadzīgas progresīvas agrīnas atklāšanas sistēmas, kas atklāj piedāvājuma problēmas un cenu pārneses anomālijas, pirms tās pārvēršas nesamaksājamos apkures rēķinos un cenas ziņā nepieejamās pārtikas precēs. Tieši mājsaimniecības, kuras ir visneaizsargātākās pret ekonomiskiem satricinājumiem, ir tās, kurām ir vismazākā spēja tos absorbēt – šī realitāte prasa detalizētu neaizsargātības kartēšanu, lai nodrošinātu mērķtiecīgu aizsardzību.

Otrkārt, fiskālā spēja jāpārvirza no reaģēšanas ārkārtas situācijās uz integrētu stabilizāciju. NextGenerationEU bija iespaidīgs, bet vērsts uz improvizāciju. Pastāvīgi fiskālās stabilizācijas mehānismi ar pilsoniskās sabiedrības pārraudzību nodrošinātu, ka reaģēšana krīzes situācijās aizsargā visvairāk apdraudētās personas. Ja ekonomikas pārvaldībā netiek ņemta vērā distributīvā ietekme, no tā izrietošā sociālā spriedze apdraud pašu noturību, ko mēs cenšamies veidot. ES finansējuma sociālos nosacījumus nevajadzētu uzskatīt par birokrātiskiem šķēršļiem – tie varētu nodrošināt, ka ekonomikas izaugsme uzlabo dzīves līmeni ikvienam.

Treškārt, ir jāpaātrina tirgus integrācija tur, kur tā patērētājiem ir vissvarīgākā. Enerģijas izmaksas, kas ievērojami pārsniedz konkurentu izmaksas, nav tikai makroekonomiskie rādītāji – tās ir ikmēneša rēķini, kas vājina mājsaimniecību budžetus visā Eiropā. Stratēģiskas investīcijas pārrobežu infrastruktūrā un enerģijas tirgus integrācijā ir ne tikai abstrakti ekonomiskie mērķi, bet jūtams atvieglojums ģimenēm un uzņēmumiem, kas saskaras ar dzīves dārdzības spiedienu.

Ekonomikas politika, kas izstrādāta bez pilsoniskās sabiedrības ieguldījuma, ir tas pats kā navigācija bez vietējām zināšanām – tehniski iespējama, bet praktiski muļķīga. Ja rīcībpolitikas tiek izstrādātas, pilnībā piedaloties tiem, kuri piedzīvos to sekas, tās vienmēr sniedz labākus rezultātus. Te nav runa apspriešanos kā formalitāti, bet par organizētas pilsoniskās sabiedrības kolektīvā intelekta izmantošanu visā politikas ciklā.

Eiropas konkurētspējīgā sociālā tirgus ekonomika ir jāmodernizē, nevis no tās jāatsakās. Izvēli starp konkurētspēju un iedzīvotāju aizsardzību popularizē tie, kuriem ekonomiskā iztēle ir ierobežota. Lai risinātu turpmākās problēmas, ir vajadzīgs institucionāls radošums, kas Eiropas ekonomikas pārvaldības centrā izvirza ekonomikas noturību un cilvēku labbūtību.