Mūsu sabiedrību grauj neredzama slimība – visur klātesošā nenoteiktība, kad cilvēki jūtas dziļi bezspēcīgi un pakļauti spēkiem, kurus viņi nespēj kontrolēt, saka universitātes profesore un godalgota autore Albena Azmanova, kura EESK Pilsoniskās sabiedrības nedēļā uzstājās ar spēcīgu galveno runu. Šajā intervijā, ko viņa sniedza EESK Info, viņa izklāsta šīs epidēmijas galvenos cēloņus, tostarp tendenci piešķirt prioritāti līdztiesībai, nevis ekonomikas stabilitātei.
Savā programmatiskajā runā Pilsoniskās sabiedrības nedēļas laikā jūs runājāt par nestabilitātes epidēmiju, kas ir politisko brīvību samazināšanās cēlonis. Jūs to raksturojāt kā neredzamu slimību, kas mūs padara neprātīgus. Vai varat pastāstīt vairāk par to, ko jūs domājat ar “nenoteiktības epidēmiju”? Kā tā rodas?
Cilvēki kļūst arvien neapmierinātāki, un pārtikušās sabiedrībās pieaug izmisuma izraisītu nāves gadījumu skaits, īpaši pašnāvību skaits darbavietā. Tā ir pati sāpīgākā un līdz ar to arī redzamākā milzīgā, bet neredzamā nenoteiktības aisberga virsotne, ko ietekmē mūsu iztikas līdzekļu nedrošība. Runa nav tikai par to, ka cilvēki ir sašutuši un mazinās uzticēšanās politiskajām institūcijām, lai gan arī par to mēs bieži dzirdam. Neuzticēšanās var būt veselīga, – tā veicina prasību pēc atbildības. Dusmas var būt produktīvas, – tās var rosināt cīņu par taisnīgumu un veicināt jēgpilnu pārveidi.
Pašreizējā mūsu sabiedrības slimība, ko es savā darbā raksturoju kā “visur klātesošu nenoteiktību”, ir citāda. Tas ir īpašs nedrošības veids, akūta bezspēcība, jo cilvēki jūtas tādu spēku varā, kurus viņi nespēj kontrolēt.
Kā indivīdi mēs izjūtam nenoteiktību kā nespēju tikt galā ar mūsu dzīves pamatuzdevumiem. Šī nespēja tikt galā rada bailes pakrist, zaudēt to, kas tev ir: savu darbu, ietaupījumus, spēju rīkoties, veselo saprātu. Tātad problēma ir ne tik daudz nabadzība vai nevienlīdzība, bet gan pieredzēti vai gaidāmi zaudējumi, bailes pakrist. Tieši tā cilvēki izjūt nedrošību.
Sabiedrība izjūt nenoteiktību kā nespēju būt saimniekiem pār savu dzīvi pārvaldīt un tikt galā ar grūtībām. Piemēram, Covid-19. Kā gan bija iespējams, ka mūsu bagātā, zinātniski izcilā un institucionāli izsmalcinātā sabiedrība pieļāva, ka sabiedrības veselības problēma, ko izraisīja vīruss, kurš nebija ne pilnīgi nezināms, ne pārāk nāvējošs, kļuva par smagu veselības krīzi un pēc tam arī par ekonomikas un sociālo krīzi? Atbilde meklējama tajā, ka mūsu valdības bija samazinājušas publiskos ieguldījumus, tostarp veselības aprūpē.
Ir vēl kāda nenoteiktības iezīme. To izraisa specifiska politika, neoliberāla brīvā tirgus un atvērtas ekonomikas kombinācija, kur lēmumu pamatā ir ienesīgums. Lai nodrošinātu valsts vai ES konkurētspēju globālajā tirgū pasaules mēroga konkurences cīņā par peļņu, centriski kreisās un centriski labējās elites steidzās mazināt gan darbavietu drošību (lai ļautu uzņēmumiem būt elastīgiem, kas tos padarīja konkurētspējīgus), gan izdevumus sabiedriskajiem pakalpojumiem. Tas nozīmēja, ka ikvienam bija vairāk pienākumu, bet mazāk resursu, lai tos īstenotu. Mums bija jāpaveic vairāk ieguldot mazāk.
Piemērs: Eiropas Komisija aicina valstis darīt vairāk sociālā taisnīguma jomā, taču tā arī aicina tās samazināt izdevumus. Šī nesakritība starp aizvien pieaugošajiem pienākumiem un aizvien sarūkošajiem līdzekļiem rada nedrošības sajūtu un šaubas par to, vai mēs spēsim tikt galā. Tā nav veselīga nenoteiktība, kas liek mums ar aizrautību doties pasaulē, apsvērt savas iespējas, riskēt vai pierādīt sevi. Tā vietā ir toksiskas bailes, bailes zaudēt iztikas līdzekļus un drūmākas nākotnes nojausma.
Kāds, jūsuprāt, ir autoritāro līderu un labējo partiju uzplaukuma cēlonis? Kā jūs vērtējat demokrātiskās brīvības un ES pamatvērtību ievērošanu mūsdienu Eiropā?
Labējo autoritāro līderu un partiju atbalsta pieaugums ir saistīts ar politiski radīto nenoteiktību. Cilvēki jūtas nedroši, tāpēc alkst drošības un stabilitātes; viņi jūtas bezspēcīgi, tāpēc liek cerības uz spēcīgiem līderiem, kuri ar dzelzs dūri nodrošinās tūlītēju stabilitāti. Piemēram, viņi palielina militāros izdevumus un stiprina policijas varu, kā to tagad gatavojas darīt ES.
Pamatus tam visam jau agrāk lika centriskās partijas, jo tās neoliberālu apsvērumu dēļ padarīja mūsu sabiedrību nedrošāku. Manuprāt, par šo nožēlojamo stāvokli īpaši atbildīgas ir centriski kreisās partijas. Lai gan sociāldemokrātijas pašpasludinātais aicinājums ir cīnīties par taisnīgumu, tā ir koncentrējusies uz cīņu pret vienu netaisnības veidu - nevienlīdzību. Tikmēr cilvēki ilgojas pēc ekonomiskās stabilitātes: spējas pārvaldīt savu dzīvi un plānot savu nākotni.
Padomājiet: mēs varētu būt pilnīgi vienlīdzīga, bet ļoti nedroša sabiedrība; diez vai to varētu saukt par plaukstošu sabiedrību. Turklāt cilvēki ne vienmēr vēlas izskaust nevienlīdzību, ja tas nozīmē, ka pret viņiem izturas kā pret neveiksminiekiem, kuri saņem kompensāciju (un pazemojumu), veicot nelielu pārdali: viņi nevēlas būt zaudētāji.
Savā runā jūs pieminējāt arī “upuru olimpiādi”. Vai varat aprakstīt, kas tā ir un kāpēc mums no tās būtu jāatsakās?
Aptuveni pēdējo piecu desmitgažu laikā cīņa pret diskrimināciju ir izpaudusies kā identitātes politika. Grupas, kas vēsturiski ir cietušas no diskriminācijas, tika uzskatītas par “aizsargātām minoritātēm”, un to statuss tika paaugstināts, izmantojot pozitīvas rīcības pasākumus, piemēram, mērķtiecīgus paaugstinājumus amatā un kvotu sistēmas. Ja tas notiek visur klātesošā nenoteiktības apstākļos, kad ir maz labu darbvietu un citu resursu, šīs aizsargātās grupas sāk konkurēt par ierobežotajiem resursiem. Šādā gaisotnē upura statuss kļūst par sava veida trumpi: jo lielāks ir šķietamais upura statuss, jo spēcīgāka ir prasība pēc aizsardzības.
No vienas puses, tas rada naidīgumu starp konkurējošajām grupām, tādējādi graujot solidaritāti. No otras puses, neviens no viņiem nav īsts uzvarētājs, jo viņi joprojām ir upuri. Galu galā tieši tas, ka viņi ir upuri un cieš no diskriminācijas, dod viņiem pamatu pieprasīt aizsardzību. Vienīgie ieguvēji šajā nepatīkamajā sacensībā par piekļuvi resursiem un īpašu aizsardzību ir elites pārstāvji, kas augstsirdīgi piešķir aizbildniecību. Gala rezultāts ir tāds, ka bezspēcīgās grupas cīnās savā starpā kā ienaidnieki, savukārt viņu labvēļi, politiskā elite, no šīm cīņām iegūst lielāku varu.
Ņemot to visu vērā, kāpēc pilsoniskajai sabiedrībai ir tik liela nozīme demokrātijas un pilsonisko brīvību saglabāšanā, ko daudzi no mums uzskata par pašsaprotamu? Kāpēc pilsoniskā sabiedrība, nevis demokrātiskas vēlēšanas, ir pretlīdzeklis pret varas ļaunprātīgu izmantošanu?
Kad mēs balsojam, mēs esam vieni. Mēs akūti jūtam savu bezspēcību un neapmierinātību ar nedrošību, un mēs šo trauksmi varam izpaust savā balsojumā. Tāpēc brīvās un godīgās vēlēšanās pieaug reakcionāru partiju skaits. Pilsonisko sabiedrību virza cita loģika, un tai ir īpašs spēka avots – kopīgums. Kad esam kopā ar citiem, kurus vieno kopīgs mērķis, mēs neesam vieni, mēs izjūtam mazāk nedrošības, mazāk bezspēcības, jo varam paļauties uz savu biedru atbalstu. Kad nenoteiktība ir mazinājusies, izzūd bailes, un mēs spējam domāt par nākotni, spējam domāt vērienīgi.
Albena Azmanova ir Londonas Sentdžordža universitātes politikas un sociālo zinātņu profesore un žurnāla Emancipations līdzredaktore. Viņas jaunākā grāmata “Capitalism on Edge” (2020) ir saņēmusi daudzus apbalvojumus, tostarp Maikla Haringtona grāmatu balvu, ko Amerikas Politikas zinātņu asociācija piešķir par “izcilu darbu, kas parāda, kā zinātni var izmantot cīņā par labāku pasauli”.
