2022. gads — Eiropas Jaunatnes gads — tuvojas noslēgumam. Ziņojumā “Vienlīdzīga attieksme pret jauniešiem darba tirgū” EESK atbalsta pieeju, kuras pamatā ir jēgpilnas pārmaiņas politikā un jauniešu iesaiste, lai nodrošinātu, ka Jaunatnes gads sniedzas tālāk par vienkāršu komunikācijas pasākumu.

Jaunatnes gada laikā EESK ir uzņēmusies vadību, rosinot atzinumus, kuru pamatā ir jauniešu intereses un veidi, kā EESK varētu pati uzlabot jauniešu iesaisti.

Šā procesa ietvaros EESK izstrādā ziņojumu “Vienlīdzīga attieksme pret jauniešiem darba tirgū”. Tā mērķis ir izpētīt vairākas praktiskās darbības un noteikumus, nereti valstu līmenī, kas ietver nelabvēlīgāku attieksmi pret jauniešiem darba tirgū, pamatojoties tikai uz viņu vecumu, it īpaši attiecībā uz minimālajām algām, sociālo nodrošinājumu un veselības aizsardzību un drošību.

Pamatojoties uz informāciju, kas iegūta no Eurofond, Eiropas Jaunatnes foruma, SDO un Savstarpējās informācijas sistēmas par sociālo aizsardzību, atzinumā ir sīkāk aplūkoti daži no šiem jautājumiem. Jaunieši ir īpaši atkarīgi no minimālās darba algas: Eiropas Jaunatnes foruma dati liecina, ka vairāk nekā viens no četriem jauniešiem ir minimālās darba algas saņēmēji, salīdzinot ar vienu no desmit pieaugušajiem. Vairākas dalībvalstis ir noteikušas īpašas “jauniešu minimālās darba algas”, kas visos gadījumos ir zemākas par vispārējo minimālo darba algu konkrētās vecuma grupās, savukārt citas no tiesību aktiem par minimālo algu izslēdz 18 gadu vecumu nesasniegušu cilvēku algas.

Vēl viena joma, kurā var būt atšķirīga attieksme pret jauniešiem, ir bezdarba periodi. Arī tas ir galvenokārt dalībvalstu kompetencē, it īpaši attiecībā uz maksājumu likmēm, izmaksas periodiem un kritērijiem. Valstu sistēmas visā Eiropā ir ļoti daudzveidīgas un sarežģītas. Tomēr varam iedomāties gadījumus, kad šīs atšķirības ietekmēs tādus jautājumus kā nodarbinātība un brīva pārvietošanās Eiropas Savienībā.

Jauniešus var nelabvēlīgi ietekmēt arī bezdarbnieku pabalstu shēmas, jo viņiem var nebūt nepieciešamā kvalifikācijas perioda, lai veiktu “iemaksas” attiecīgajās sistēmās. Neapmaksātu stažēšanos var definēt kā darba periodus, kas līdzinās tam darbam, kuru veic algoti darbinieki, un kas nav saistīti ar oficiālu un skaidru izglītības, apmācības, brīvprātīgā darba vai darbā iekārtošanas procesu. Dažādās dalībvalstīs ir konstatētas dažādas sistēmas ar atšķirīgiem pārraudzības un regulējuma līmeņiem. Atzinumā norādīts uz Eiropas Parlamenta pieņemto rezolūciju, kurā šim jautājumam ir pievērsta lielāka uzmanība, tādējādi paužot reālu apliecinājumu apņēmībai īstenot Eiropas Jaunatnes gadu.