Šogad Ēģiptē notika Apvienoto Nāciju Organizācijas gadskārtējais nozīmīgākais klimata sarunu pasākums – COP27. Tas pārspēja vairākus rekordus, un ne tikai ar dalībnieku skaitu. Gandrīz 35 000 cilvēku ieradās klātienē – atgriežoties normalitātē pēc divu gadu Covid-19 un publisko pasākumu ierobežojumiem.

Konference, kas sākotnēji tika sasaukta, lai vienotos par priekšlikumiem un risinājumiem, kā cīnīties pret klimata pārmaiņām un rast veidus, kā mazināt klimata pārmaiņu sekas un tām pielāgoties, ir kļuvusi par arēnu, kurā tiek uzsvērta klimata pārmaiņu ietekme uz visiem — neatkarīgi no tā, no kurienes viņi nāk un kā viņi pārtiek. COP27 bija pārslogota ar cerībām un darba kārtības jautājumiem. Sarunās tika apspriesti ne tikai centieni samazināt CO₂ emisijas, bet arī daudzi un dažādi politikas jautājumi, sākot no veselības aizsardzības līdz dzimumu līdztiesībai un beidzot ar cilvēktiesībām. Pirmo reizi sanāksmes darba kārtībā tika iekļauta arī lauksaimniecība. Lai gan tas parādīja zemes un mežu degradācijas satraucošo ietekmi uz mūsu pārtikas sistēmām un lauku saimniecībām, tas pievienoja vēl vienu dimensiju jau tā sarežģītajai problēmai.

Galīgais rezultāts, kas tika panākts pēc tam, kad konference ieilga par 36 stundām, ir vairāk saistīts ar klimatisko taisnīgumu un mazāk ar klimatrīcību. Pozitīvs pārsteigums bija tas, ka tika panākta vienošanās par “zaudējumu un kaitējuma atlīdzības” fondu, proti, finansiālu atbalstu, lai kompensētu kaitējumu videi un degradāciju, kas klimata pārmaiņu dēļ radusies vai rodas visneaizsargātākajās jaunattīstības valstīs. Šis temats gandrīz desmit gadus bija gaidījis savu kārtu izskatīšanai klimata konferencē, pirms tas visbeidzot tika iekļauts šāgada COP darba kārtībā.
Mazāks vai, precīzāk, nekāds progress nav panākts attiecībā uz spēcīgāku klimatrīcību, proti, lielākiem valstu centieniem un saistībām samazināt CO₂ emisijas. Eiropas Komisijas sarunvedēju mēģinājums saistīt savu atbalstu zaudējumu un kaitējuma atlīdzības fondam ar to, ka lielie piesārņotāji, proti, Ķīna, piekristu ievērojami samazināt savas emisijas, nevainagojās panākumiem. Bija pat visai liels risks, ka valstis atkāpsies no mērķiem, par kuriem jau panākta vienošanās saskaņā ar Parīzes nolīgumu 2015. gadā un pagājušā gada COP26 Glāzgovā.

“Īstenošanas COP”, kā tika apzīmēta Šarm eš Šeihā notikusī sanāksme, riskēja ar to, ka faktiski tiktu lielā mērā pagriezts atpakaļ iepriekš panāktais progress, būtībā draudot noārdīt saskaņoto mērķi attiecībā uz globālās sasilšanas ierobežošanu līdz 1,5 grādiem. Valstis kaulējās par Ķīnas statusu (vai tā patiešām joprojām ir jaunattīstības valsts), par to, vai pakāpeniski atteikties no visiem fosilā kurināmā veidiem vai tikai no oglēm, par fondiem un tehnoloģijām piesaistītajiem mehānismiem utt.
Šī dinamika lielā mērā rada jautājumu par to, vai formāts joprojām atbilst paredzētajam mērķim. Galvenais mērķis – panākt globālu vienošanos par nepieciešamību samazināt CO₂ emisijas – tika sasniegts COP21 sanāksmē Parīzē. Kā to īstenot, proti, kādas metodes izmantot emisiju uzskaitei vai samazinājuma pārbaudei, vai kurām struktūrām vajadzētu būt par to atbildīgām un kur tām būtu jāatrodas, ir ļoti tehniski jautājumi, par kuriem varbūt nebūtu jārisina sarunas starp ministriem no gandrīz 200 valstīm, it īpaši, ja katra konference jau pašā sākumā pievēršas kādam tematam, kas neatbilst dažu pušu vēlmēm. Īstenošana drīzāk būtu jārisina tehniskā un darba grupu līmenī, katru gadu tiekoties nevis valstu un valdību vadītājiem, bet pusēm vajadzētu tikties ilgākos intervālos, ikreiz, kad ir vajadzīgi jauni nolīgumi, lai virzītu darbu.

Tādējādi Ēģiptē notikusī COP27 neattaisnoja cerības attiecībā uz konkrētāku vai vērienīgāku klimatrīcību, lai gan tā zināmā mērā ir panākusi virzību uz priekšu klimatiskā taisnīguma jomā. Taču tā bija ļoti veiksmīga platforma klimata, cilvēktiesību un vides aktīvistu pulcēšanai, parādot klimatrīcību vai tās trūkumu, kā arī turpinot palielināt informētību par īstiem un tuviem klimata pārmaiņu draudiem.