Sébastien Maillard: Jūs teicāt «piederība»?

Piederība – pēdējais no trim Francijas prezidentūrai ES Padomē izvirzītajiem atslēgvārdiem, kas arī rada vislielāko neizpratni. Par ko ir runa? Par to sajūtu, kas mums liek justies eiropiešiem, par apziņu, ka esam no šī kontinenta, īsāk sakot, par piederību Eiropai. Šo piederības sajūtu nevar pasludināt ar lēmumu, to nevar nopirkt. Francijas reģioni, kuri saņem “Briseles” dotācijas, nav no tiem, kas visvairāk atbalstītu Eiropas Savienību. Šī individuālā un vienlaikus kolektīvā sajūta ir jāstimulē, jāpilnveido un jānobriedina.

Kā to darīt? Piederību Eiropai var izprast trejādi. Visspilgtākā, bet nereti aizmirstā piederības izpausme ir, uzdrošināsimies teikt, piederība Eiropas civilizācijai. Ja jums šovasar bija iespēja ceļot, iespējams, esat to sajutuši. Romas, Prāgas, Lisabonas vai Atēnu ielās, centrālajos laukumos, katedrālēs, kafejnīcu vai operas apkaimē: justies kā vienai ģimenei, neraugoties uz stilu un valodu daudzveidību. Tas ir saistīts kolektīvo atmiņu, kas neaprobežojas ar vienas nācijas atmiņu vien, bet ir arī daļa no mūsu atmiņas. Bez izlīdzināšanas, apvienošanas vai standartizēšanas. Nezaudējot nacionālo un/vai reģionālo piesaisti, kurai ir sava attīstība. Būt eiropietim vienkārši nozīmē nejusties svešiniekam šajās pilsētās – katrā ziņā ne tik svešam kā citos kontinentos. Tādēļ skolu mācību programmās ir jāiekļauj Eiropas dimensija.

Taču piederība ir saistīta arī ar pilsoniskumu: patiešām justies kā Eiropas Savienības pilsonim ne tikai Eiropas Parlamenta vēlēšanu laikā. Tas ir atkarīgs no mūsu spējas atzīt nobalsotas ES direktīvas demokrātisko leģitimitāti un neuzskatīt to par “Briseles uzspiestu diktāktu”, izmantot euro kā savu naudu, nevis kā ārvalstu valūtu. Plašākā nozīmē tas ir apzināties savu piederību ne tikai valstij, kas ir ES dalībvalsts, bet arī Eiropas Savienībai. Praksē šāda piederības sajūta galvenokārt ir balstīta uz to, kā plašsaziņas līdzekļi mūs informē par Eiropas lietām. Vai komisāri, EP deputāti – un EESK locekļi – ir daļa no mūsu politiskās dzīves vai nav?

Treškārt, piederība Eiropai nozīmē sajust, ka mūsu liktenis ir saistīts ar mūsu kaimiņu likteni, pievienoties kopīgam redzējumam par nākotni un atbalstīt kopīgus ideālus. Te vārdkopa “veidot Eiropu” iegūst jēgpilnu nozīmi. Gadu gaitā mēs veidojam Eiropu, jo izvirzām tai tālejošus mērķus. Sākotnējais mērķis bija nodrošināt mieru un vienotību, tagad – nostiprināt savu pozīciju pasaulē, apkarot globālo sasilšanu, aizsargāt demokrātiju no autoritārisma. Īsāk sakot, justies eiropietim nenozīmē tikai aplūkot senas celtnes, ievērot vienus un tos pašus standartus, bet arī atbalstīt kopīgas vērtības un ģeopolitiskās intereses.

Pārāk bieži šīs trīs pieejas paliek savstarpēji nošķirtas. Pirmā ir vērsta uz pagātni, otrā – uz tagadni un trešā – uz nākotni. Pirmā pieeja uzrunā vēsturniekus un māksliniekus, otrā – ekonomistus un juristus, bet trešā – filozofus un stratēģus. Pilnīgas piederības sajūtas veidošanā ir nepieciešams nevis pretstatīt, bet apvienot šīs trīs pieejas. Jeb, precīzāk, atklāt to savstarpējo saistību. Mēs neveidotu Eiropu, ja Eiropas civilizācija jau nepastāvētu un ja ES nebūtu līdzeklis, ar kura palīdzību iesaistīties pasaules norisēs. Lai veidotu reālu piederības sajūtu Eiropas Savienībai, galvenais uzdevums ir sasaistīt un saskaņot šīs trīs dimensijas. Lai to panāktu, ar vienu rotējošo prezidentūru nepietiks.

Sébastien Maillard

Jacques Delors Institūta direktors, Parīze