Stefano Mallia, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Darba devēju grupas priekšsēdētājs

Ņemot vērā pēdējās divās desmitgadēs gūto pieredzi un visas septiņas paplašināšanās kārtas kopš Eiropas projekta sākuma, iespējams, būtu lietderīgi atzīmēt 2004. gada “lielā sprādziena” paplašināšanās gadadienu, minot faktus un skaitļus, lai pirms ES Parlamenta vēlēšanām jūnijā kliedētu emocionālas debates.

Trīs gadus ilgais karš Ukrainā ir izvirzījis paplašināšanās jautājumu Eiropas ģeopolitiskās programmas priekšplānā. Kandidātvalsts statuss, kas ātri tika piešķirts Ukrainai, Moldovai, Bosnijai un Hercegovinai un Gruzijai, kā arī pievienošanās sarunas, kas beidzot tika sāktas ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju, ir pozitīvi sasniegumi politikā, kas gadiem ilgi bija apstājusies.

Lai nodrošinātu, ka šis jaunais impulss nemainās, mums būtu jānorāda uz stabilu ekonomisko pamatojumu.

Protams, demokratizācija un tiesiskums ir neaizskarami principi, tāpat kā uz nopelniem balstīta paplašināšanās pieeja, kas nepieļauj atkāpes. Taču cilvēki ir jāpārliecina arī par iespējamajiem ekonomiskajiem ieguvumiem un labklājības izredzēm nākamajai eiropiešu paaudzei.

Ja pagātne sniedz norādes par nākotni, varam droši apgalvot, ka ekonomiskais pamatojums nav apstrīdams. Tirdzniecība starp vecajām un jaunajām dalībvalstīm formālajā pirmspievienošanās procesā no 1994. gada līdz 2004. gadam pieauga gandrīz trīs reizes, bet starp jaunajām dalībvalstīm — pieckārtīgi. No pievienošanās procesa sākuma līdz 2008. gadam ES-15 valstīs izaugsme katru gadu pieauga vidēji par 4 %, un pievienošanās process veicināja pusi no šīs izaugsmes, laikposmā no 2002. līdz 2008. gadam radot 3 miljonus jaunu darbavietu.

Covid-19 pandēmija un karš Ukrainā ir parādījuši, ka ES ir jāpārdomā sava ekonomikas noturības stratēģija, it īpaši zaļās un digitālās pārkārtošanās kontekstā. Plāns “REPowerEU” paredz palielināt Eiropas atjaunīgās enerģijas ražošanu. Neto nulles emisiju industrijas aktā un Kritiski svarīgo izejvielu aktā aicināts 40 % zaļo un izejvielu vērtības ķēžu novirzīt uz Eiropas Savienību. ES kandidātvalstīm, it īpaši Ukrainai, var būt svarīga loma ekonomiskās drošības uzlabošanā.

Runājot par dabas resursiem, Ukrainai – pēc Norvēģijas – ir otrās lielākās gāzes rezerves Eiropā. Tā saražo arī lielus hidroenerģijas apjomus Eiropā un varētu palielināt tās ražošanu līdztekus citiem zaļās enerģijas avotiem, piemēram, vēja, saules un biomasas enerģijai. Ukraina ir arī nozīmīga metālu eksportētāja un tajā ir litija un retzemju metālu atradnes, kam ir izšķiroša nozīme zaļajā un digitālajā nozarē.

Tajā pašā laikā Ukrainas lauksaimniecības nozare ir viena no lielākajām pasaulē. Tās integrācija vienotajā tirgū ievērojami palielinātu ES nodrošinātību ar pārtiku.

Acīmredzami ir arī ieguvumi, ko lielāka dalība vienotajā tirgū sniedz Rietumbalkānu valstīm. Piemēram, Horvātijas IKP kopš pievienošanās ES 2013. gadā ir pastāvīgi palielinājies, palielinot iedzīvotāju ienākumus; IKP uz vienu iedzīvotāju vidēji palielinājās par 67 % (no 10 440 EUR 2013. gadā līdz vairāk nekā 17 240 EUR).

Ceļš uz dalību ES varbūt pat deviņās jaunās kandidātvalstīs būs grūts, taču nav citas alternatīvas: ja Eiropas Savienība vēlas kļūt par globālu lielvaru, tai pirmām kārtām jābūt vietējai lielvarai.