Iesniedzis Alberto-Horst Neidhardt

Mēnesi pēc Bašara al Asada brutālā režīma krišanas ES oficiālā reakcija joprojām lielā mērā aprobežojas ar paziņojumu par palīdzību attīstībai un ekonomikas stabilizācijai. Joprojām nav skaidrs, vai un kad tiks atceltas sankcijas pret Sīriju. Eiropas atbalsts būs atkarīgs no minoritāšu aizsardzības un citām garantijām, kuru perspektīvas joprojām ir neskaidras. Sīrijas sarežģītā politiskā, drošības un humanitārā dinamika liecina, ka jebkāda demokrātiska konsolidācija būs ilga un sarežģīta. Šie apstākļi pārbaudīs ES spēju paust vienotu nostāju un kopīgi rīkoties attiecībā uz šīs valsts nākotni. Tā vietā vairākas Eiropas valstis nevilcinājās uzsvērt tūlītēju un kopīgu prioritāti: pārvietoto sīriešu atgriešana. Decembrī tikai dažas dienas pēc tam, kad Asada režīms zaudēja Damasku, Austrija, kur FPÖ līderis Herbert Kickl saņēma pilnvaras izveidot jaunu valdību, paziņoja par “atgriešanās piemaksu” un deportācijas programmu personām ar sodāmības ierakstiem. Nīderlandē koalīcijas valdība labējā nacionālista Geert Wilders vadībā plāno noteikt drošas vietas atgriešanai. Arī Vācija paziņoja, ka sīriešiem piešķirtā aizsardzība tiks “pārskatīta un atcelta”, ja valsts stabilizēsies. Citas Eiropas valstis ir nākušas klajā ar līdzīgām deklarācijām vai cieši uzrauga situāciju. Ņemot to vērā, pat lēmuma par sankciju atcelšanu pamatā var būt mērķis īstenot atgriešanu, nevis viedokļu maiņa par Sīrijas jauno vadību.

Ņemot vērā atbalstu galēji labējām un pret imigrāciju vērstām partijām, kas aug visā Eiropā, un gaidāmās Vācijas federālās vēlēšanas, pastāv risks, ka dalībvalstu redzējumu par Sīriju noteiks vietējās prioritātes un ar vēlēšanām saistīti īstermiņa aprēķini. Laikposmā no 2015. līdz 2024. gadam ES dalībvalstis piešķīra aizsardzību vairāk nekā vienam miljonam sīriešu, no kuriem lielākā daļa uzturējās Vācijā. Viņu klātbūtne ir kļuvusi par strīdīgu politisku un sociālu jautājumu. Ņemot vērā plaši izplatītos drošības incidentus, augsto inflāciju un augošās enerģijas izmaksas, sabiedrības noskaņojums daudzās bēgļus uzņemošajās valstīs ir kļuvis mazāk labvēlīgs. Šīs izmaiņas ir virzījušas uz to, ka naidīga retorika un politika tiek uztvertas kā norma. Neraugoties uz Eiropas Komisijas un UNHCR aicinājumiem īstenot piesardzīgu pieeju attiecībā uz atgriešanu, šī dinamika varētu likt Eiropas valdībām to paātrināt, pat vienpusēji.

Kopš Asada režīma krišanas decembrī Sīrijā jau ir atgriezušies vairāk nekā 125 000 bēgļu, galvenokārt no kaimiņvalstīm. Tomēr viņu perspektīvas ir vājas. Pat pirms nesenajiem notikumiem vairāk nekā pusi Sīrijas iedzīvotāju skāra nenodrošinātība ar pārtiku un trīs miljoni iedzīvotāju cieta smagu badu. Tā kā konflikta rezultātā daudzi mājokļi tika izpostīti, pagaidu mītnes jau ir pilnībā noslogotas. UNHCR dati liecina, ka tiem, kas atgriežas, ir vajadzīgi gandrīz 300 miljoni EUR – pajumtei, pārtikai un ūdenim. ES un dalībvalstīm būtu jāizstrādā koordinēta pieeja, lai veicinātu Sīrijas iedzīvotāju drošu un brīvprātīgu repatriāciju ilgtermiņā, bet tūlītējai prioritātei vajadzētu būt valsts humanitāro vajadzību apmierināšanai šajā kontekstā. Spiediens uz bēgļiem, lai tie ātri atgrieztos kara plosītā un nestabilā valstī, varētu faktiski radīt pretēju efektu, vēl vairāk ierobežojot piekļuvi pārtikai, enerģijai un pajumtei. Liela mēroga atgriešanās varētu arī izjaukt jau tā nestabilo reģionu etnisko un sociālekonomisko struktūru. Līdzsvarotu un ilgtspējīgu pieeju vēl vairāk pamato Sīrijas diasporas iespējamais ieguldījums atjaunošanas centienos. Valstī būs vajadzīgi inženieri, ārsti, administratori, skolotāji un fiziska darba strādnieki dažādos prasmju līmeņos. Sīrieši ir ieguvuši vērtīgas prasmes un pieredzi Eiropā attiecīgajās nozarēs, tostarp izglītībā, būvniecībā un veselības aprūpē, bet atrast darbiniekus ar pareizajiem profiliem nebūs viegli. Pastāvīga atgriešanās arī nebūtu priekšnosacījums, kas veicina atjaunošanu: naudas pārvedumiem no Eiropas varētu būt izšķiroša nozīme nabadzības mazināšanā un ilgtspējīgā attīstībā. Iesaistoties diasporai, Eiropā dzīvojošie sīrieši varētu arī palīdzēt stiprināt diplomātiskās un kultūras saites starp ES un Sīriju pēc Asada režīma.

Tomēr dalībvalstīm var būt grūti pieņemt līdzsvarotu pieeju un īstenot koordinētu programmu. Dažas valstis par prioritāti varētu noteikt ilgtermiņa stabilitāti un Sīrijas atjaunošanu, ļaujot spontāni atgriezties. Citas valstis varētu steidzīgi piedāvāt finansiālus stimulus brīvprātīgai repatriācijai vai pat sistemātiski pārskatīt sīriešu statusu, tiklīdz humanitārā situācija uzlabosies, pat nedaudz. Tomēr bēgļu statusa sistemātiska pārskatīšana saskarsies ar būtiskiem juridiskiem šķēršļiem un radīs ievērojamas finansiālas un administratīvas izmaksas. Tajā pašā laikā, piedāvājot dažādus stimulus atgriezties, būs jāņem vērā tas, ka lielākā daļa sīriešu, kas pārvietoti uz Eiropu, tagad ir nostabilizējušies, un vairāk nekā 300 000 cilvēku ir ieguvuši ES pilsonību. Tajā pašā laikā valsts drūmās ekonomiskās un nodarbinātības perspektīvas var atturēt atgriezties pat visvairāk motivētās personas. Šajā kontekstā būtisks būs jautājums par to, vai sīriešiem tiks atļauts iesaistīties tā dēvētajās “svārstveida kustībās” — atgriezties uz ierobežotiem periodiem, bet Eiropas uzņēmējvalstis turpinās piedāvāt ilgtspējīgas pastāvīgas atgriešanās iespējas. Šie jautājumi neizbēgami būs saistīti ar plašākām diskusijām par ES migrācijas politiku. Turpmākās sarunas par ES direktīvas, ar ko reglamentē atgriešanu, reformu, saistībā ar kuru drīzumā ir gaidāms Eiropas Komisijas priekšlikums, varētu gūt izšķirošu impulsu atkarībā no tā, kā notiek diskusijas par sīriešu atgriešanu. Taču direktīvas reformā varētu rasties turpmākas atšķirības ES dalībvalstu viedokļos. Tā kā migrācijas politika ir būtiski jāpārdomā, lai efektīvi risinātu mūsdienu problēmas, ES pieeja pārvietotajiem sīriešiem, visticamāk, būs pirmais kritiskais pagrieziena punkts jaunajā ciklā.