EESK info

Eiropas Migrācijas foruma 9. sanāksmē, ko organizēja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) un Eiropas Komisijas Migrācijas un iekšlietu ģenerāldirektorāts, uzmanība tika pievērsta tam, kā pilsoniskajai sabiedrība var uzņemties svarīgu lomu gaidāmajā Migrācijas un patvēruma pakta īstenošanā, un vienlaikus norādīts uz pilsoniskās sabiedrības organizāciju tiešo darbu uz vietas.

Eiropas Migrācijas forums, kas novembra beigās notika Briselē, pievērsa uzmanību Migrācijas un patvēruma paktam, kas stājās spēkā 2024. gada jūnijā. Dalībnieki sprieda par gaidāmo pakta īstenošanu un to, kā pilsoniskā sabiedrība var sekmēt pakta humānu piemērošanu. Pasākumā tika arī plašāk apspriests jaunais pastāvīgais solidaritātes mehānisms, kas rada ciešākas saiknes starp patvēruma un atgriešanas procedūrām, pienācīgiem uzņemšanas apstākļiem un Rīcības plānu integrācijai un iekļaušanai 2021.–2027. gadam.

Atklāšanas sēdes sākumā Eiropas iekšlietu komisāre Ylva Johansson, kuras pilnvaru termiņš beidzas, sacīja: “Esmu gandarīta, ka viens no maniem pēdējiem publiskajiem pienākumiem komisāres amatā ir uzstāšanās Eiropas Migrācijas forumā, kas ir būtiska pilsoniskās sabiedrības organizāciju, ES dalībvalstu un politikas veidotāju platforma, kura palīdz risināt problēmas un izmantot iespējas, kas saistītas ar migrācijas pārvaldību. Mūsu debates gadu gaitā vienmēr iedvesmoja. Kopā varam veidot spēcīgākas un noturīgākas kopienas, aizstāvot mūsu vērtības un nodrošinot, ka Eiropa joprojām ir patvēruma un iespēju vieta.”

EESK priekšsēdētājs Oliver Röpke pateicās komisārei Ylva Johansson par apņēmīgajiem pūliņiem reformēt ES migrācijas politiku. “Mums jānodrošina, ka Migrācijas pakts tiek īstenots iespējami humānāk un ilgtspējīgāk, un vienīgais veids, kā to varam panākt, ir uzklausīt vietējās pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Pakts ir pieņemts, taču darbs vēl nebūt nav beidzies — patiesībā varētu teikt, ka darbs pa īstam sākas tagad,” viņš norādīja.

Eiropas Migrācijas forums tika izveidots 2015. gadā un kalpo kā platforma pilsoniskās sabiedrības, iestāžu un pašvaldību dialogam par jautājumiem, kas saistīti ar migrāciju un trešo valstu valstspiederīgo integrāciju. Tas sanāk reizi gadā, lai apspriestu jaunākās politiskās norises un apkopotu informāciju un apmainītos ar informāciju par to, kā Eiropas politikas pasākumi tiek īstenoti reģionālajā un vietējā līmenī un pilsoniskajā sabiedrībā.

Katru gadu forumā uzmanība tiek pievērsta citam tematam, ko izraugās, ņemt vērā pilsoniskās sabiedrības organizāciju viedokļus apspriešanās procesos, kuri tiek rīkoti mēnešos pirms pasākuma. Līdz šim forumā aplūkoti tādi jautājumi kā droši migrācijas maršruti, migrantu piekļuve tiesībām un pakalpojumiem un Eiropas Savienībai, iekļaujošāks Eiropas darba tirgus migrantiem un jauniešu loma.

EESK jau pieņēmusi svarīgus atzinumus par nozīmīgiem tematiem, kas saistīti ar migrāciju un patvērumu, tostarp par Migrācijas un patvēruma pakta izstrādi, patvēruma un migrācijas regulējumu, drošības savienības / Šengenas tiesību aktu kopumu un Rīcības plānu integrācijai un iekļaušanai 2021.–2027. gadam. EESK 2009. gadā izveidoja arī pastāvīgu grupu “Imigrācija un integrācija”, kas palīdz konkretizēt EESK kā starpnieces starp pilsonisko sabiedrību un ES iestādēm lomu migrācijas jautājumos un vienlaikus cenšas veicināt centienus izstrādāt kopēju Eiropas imigrācijas un integrācijas politiku. (lm)

Hanna Jarzabek – spāņu-poļu fotogrāfe dokumentālajā žanrā un fonda “Pētnieciskā žurnālistika Eiropai” (IJ4EU) 2024. gada ietekmes balvas kandidāte – drūmās krāsās attēlo stāvokli pie Polijas un Baltkrievijas robežas, kur tūkstošiem bēgļu mēģina šķērsot Belovežas gāršu, dēvētu par “Džungļiem”.

Hanna Jarzabek

Kopš 2021. gada novembra tūkstošiem bēgļu, galvenokārt no Tuvo Austrumu un Āfrikas valstīm, cenšas šķērsot Belovežas gāršu – pēdējo Eiropas pirmmežu, kas aug gar Polijas un Baltkrievijas robežu. Mežs, ko daži bēgļi iesaukuši par “Džungļiem”, ir bīstama un grūti šķērsojama vieta, īpaši tiem, kuri nav pieraduši pie skarbā Ziemeļaustrumeiropas klimata. Daudzi bēgļi ir spiesti uzturēties mežā ilgu laiku un tajā saskaras ar ekstremāliem apstākļiem, piemēram, pārtikas un ūdens trūkumu, un ziemā ir pakļauti augstam hipotermijas un nāves riskam. Ja viņus pieķer robežsargi, šie bēgļi parasti tiek raidīti atpakaļ pāri robežai uz Baltkrieviju, un tas nozīmē, ka viņi tiek atstāti mežā, bieži vien naktī, bez lieciniekiem, un viņu tālruņi tiek iznīcināti, lai novērstu saziņu ar ārpasauli. Šī piespiedu atgriešana, ko dēvē par atpakaļraidīšanu, notiek pat ārkārtas apstākļos; izņēmums nav arī grūtnieces vai personas uz hipotermijas sliekšņa, kuras arī tiek izraidītas uz Baltkrievijas teritoriju. Daži bēgļi apgalvo, ka šādu atpakaļraidīšanu piedzīvojuši vairākkārt, līdz pat 17 reizēm.

Iepriekšējā Polijas valdība uz robežas uzbūvēja žogu ar izplešama tipa dzeloņstieplēm augšpusē un dzelzsbetona pamatni. Tāpat kā līdzīgi šķēršļi citviet, tas neattur cilvēkus no mēģinājumiem iekļūt Eiropā, taču viņus pakļauj smagiem ievainojumiem. Robežsargi mežā ir arī uzstādījuši “kameru slazdus”, lai atklātu bēgļu un palīdzības sniedzēju pārvietošanos. Bēgļu nometņu nav, bēgļi slēpjas mežā, lai izvairītos no atpakaļraidīšanas uz Baltkrieviju, un pieaugošā militāro spēku klātbūtne kavē piekļuvi humānajai palīdzībai.

Humānās palīdzības sniedzēji pie šīs robežas jau no paša sākuma ir saskārušies ar ievērojamām problēmām. Kad galēji labējā valdība 2023. gada oktobrī zaudēja varu, radās cerības, ka migrācijas politika mainīsies, taču vardarbība, noraidījumi un piekļuves ierobežošana medicīniskajai aprūpei turpinās. Pašlaik no organizācijas “Ārsti bez robežām” pie 400 kilometru robežas strādā tikai trīs nepilnas slodzes darbinieki, kas piedāvā medicīnisko aprūpi. Atšķirībā no citiem pierobežas reģioniem ar līdzīgām migrācijas plūsmām organizācijai nav pastāvīgas bāzes. Darbinieki strādā sarežģītos apstākļos, bieži vien sniedz palīdzību tumsā un bez pienācīga aprīkojuma precīzas diagnozes noteikšanai. Viņi pielāgo ārstēšanu meža apstākļiem, piemēram, veicot intravenozas infūzijas naktī vai sniedzot neatliekamu medicīnisko palīdzību tādos smagos gadījumos kā spontānais aborts.

Pēc žoga izbūves veselības problēmām pievienojušies dažādu veidu lūzumi, jo cilvēki, kas cenšas kāpt pāri, dažkārt krīt līdz pat no 5 metru augstuma. Dažiem lūzumiem ir vajadzīgas sarežģītas operācijas un mēnešiem ilga atveseļošanās. Šādos, kā arī hipotermijas gadījumos vienīgais risinājums ir izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, apzinoties, ka robežsardze attiecīgo personu apcietinās un slimnīcā novēros. Pēc bēgļa izrakstīšanas no slimnīcas robežsargi, pamatojoties uz saviem kritērijiem, izlemj, vai viņu nosūtīt uz “slēgtu” vai “atvērtu” centru ārvalstniekiem. Vairāki intervētie man teica, ka bijušas situācijas, kad dažus bēgļus pēc izrakstīšanas no slimnīcas robežsargi nogādāja atpakaļ mežā un aizraidīja uz Baltkrievijas pusi, un viss sākās no gala.

Pēdējos mēnešos ir arī nemitīgi palielinājies uz Polijas un Baltkrievijas robežas izvietoto kareivju skaits, un tas liecina par reģionā augošo spriedzi. 2024. gada jūnijā kāds migrants pie robežas sadūra Polijas kareivi, kurš vēlāk no ievainojumiem nomira. Reaģējot uz to, jaunā valdība pastiprināja migrācijas apkarošanas kampaņu un ieviesa likumu, kas ļauj karavīriem izmantot ieročus ikreiz, kad viņi to uzskata par nepieciešamu, nebaidoties no atbildības par savām darbībām. Šis lēmums rada nopietnas bažas, it īpaši ņemot vērā iepriekšējos satraucošos incidentus, kas saistīti ar spēka lietošanu. Piemēram, 2023. gada oktobrī kāds sīriešu bēglis dienas laikā tika sašauts mugurā un guva smagus ievainojumus. Līdzīgi arī 2023. gada novembrī brīvprātīgie humānās palīdzības sniedzēji ziņoja, ka palīdzības sniegšanas laikā robežsargi šāva viņu virzienā bez iepriekšēja brīdinājuma. Jaunais likums rada ne tikai risku, ka šāda bīstama prakse tiks normalizēta, bet arī nesodāmības gaisotni, kas vēl vairāk apdraud gan bēgļus, gan humānās palīdzības sniedzējus. Piešķirot kareivjiem nekontrolētas pilnvaras, šī politika apdraud pamata cilvēktiesības un varētu eskalēt vardarbību jau tāpat nestabilajā pierobežas reģionā.

Donalds Tusks cenšas radīt priekšstatu par lielāku atvērtību un labāku informētību par cilvēktiesībām, tomēr viņa valdība turpina izplatīt iepriekšējās administrācijas naratīvu, attēlojot migrantus pie šīs robežas kā draudu Polijas sabiedrībai, dehumanizējot viņus un saucot viņus par teroristiem vai noziedzniekiem. Iepriekšējā valdība centās ierindot humānās palīdzības sniedzējus pie cilvēku tirdzniecības atbalstītājiem; tas ir noziegums, par kuru draud brīvības atņemšana līdz astoņiem gadiem. Šķiet, ka Donalda Tuska vadītā valdība šo politiku turpinās. Pieci brīvprātīgie humānās palīdzības sniedzēji, kuri 2022. gadā palīdzēja ģimenei no Irākas un kādai personai no Ēģiptes, 2025. gada 28. janvārī stāsies tiesas priekšā un riskē saņemt minēto bargo sodu.

Pamats optimismam nav arī nesen (2024. gada oktobrī) izsludinātā migrācijas politika. Pagājušā gada jūlijā izveidotā buferzona joprojām ir spēkā, nopietni ierobežojot humānās palīdzības organizāciju, tostarp “Ārstu bez robežām”, kā arī žurnālistu piekļuvi un tādējādi liedzot sniegt palīdzību bēgļiem un dokumentēt Polijas iestāžu izdarītos cilvēktiesību pārkāpumus.

Tomēr visstrīdīgākais šīs politikas aspekts ir plāns apturēt patvēruma tiesības šīs robežas šķērsotājiem – pasākums, kas ir klajā pretrunā Eiropā atzītajām cilvēka pamattiesībām. Lai gan šī politika tālejoši ietekmēs pierobežas reģiona vietējos iedzīvotājus, tā izstrādāta bez iepriekšējas apspriešanās ar viņiem vai humānās palīdzības organizācijām. Minētās organizācijas, kas nepagurdamas cenšas palīdzēt, ir uzkrājušas arī kritiski svarīgas zināšanas par situāciju, par bēgļu vajadzībām un par problēmām, ar kurām viņi saskaras. Ignorēt šādas atziņas nozīmē ne tikai apdraudēt humānās palīdzības centienus, bet arī risku saasināt jau tāpat smago situāciju.

Šis pētnieciskais raksts ir sagatavots, izmantojot fonda “Pētnieciskā žurnālistika Eiropai” (IJ4EU) dotāciju.

Hanna Jarzabek ir spāņu-poļu fotogrāfe, kas darbojas dokumentālajā žanrā. Viņa dzīvo Madridē, ir studējusi politiskās zinātnes un guvusi pieredzi kā politikas analītiķe ANO aģentūrās. Viņas darbība, kurai raksturīga sensitīva un cieņpilna pieeja, ir vērsta uz tādiem tematiem kā diskriminācija, dzimumidentitāte, seksuālā daudzveidība un migrācijas plūsmas pie ES austrumu robežas. Viņas darbi ir publicēti tādos lielos izdevumos kā El País un Newsweek Japan, izstādīti starptautiskā mērogā un guvuši atzinību ar daudzām balvām, tostarp nomināciju 2024. gada IJ4EU Ietekmes balvai un 2023. gada Leica Oskar Barnack balvai.

Fotoattēls no projekta “Džungļi”:

“Atlēta pēda” – sēnīšu infekcija, kas skar pēdas, ir viena no izplatītākajām veselības problēmām to bēgļu vidū, kuri mēģina šķērsot Belovežas gāršu (2022. gada oktobris). 

Barbara Matejčić, a freelance journalist from Croatia, has had the 'List of Refugee Deaths' - a record of people who tried to reach safety in the EU from 1993 to present day - printed out on her desk for a long time. This 'catalogue of refugee despair and the cruelty of Europe's border regime' has served as a reminder that she needs to do something about it. In 2024, she took part in a major award-winning cross-border journalism project that confirmed over 1 000 unmarked graves of migrants across Europe over the last decade. Her story Unmarked monuments of EU's shame in Croatia and Bosnia chronicles state-linked deaths along the treacherous Balkan route.

By Barbara Matejčić

As I write this, on 13 January, in Zagreb, the odds are high that someone out there on the so-called Balkan route is dying. The temperatures are below freezing; the rivers are icy, swollen, and fast-flowing, and the mountains and forests are covered in snow. People have no other way to reach the European Union and ask for asylum, so they take high-risk routes. And they do not die 'only' because they drowned, fell fatally or froze to death. They also die because the police shoot at the boats in which they cross rivers, as happened to 20-year-old Arat Semiullah from Afghanistan, whose funeral prayer I attended in Bosnia and Herzegovina. They also die because the police refuse to respond to their repeated cries for help, as in the case of three minors from Egypt who froze to death in a Bulgarian forest in late 2024.

The root of my journalistic work on migrant deaths along the Balkan route lies in the 'List of Refugee Deaths’,  compiled by UNITED, a European network of activists and non-governmental organisations. The list documents information from 1993 to the present, about who has died, where, when, how and under what circumstances, while trying to reach Europe or somewhere within Europe. Many of those on the list were refugees fleeing the wars in the former Yugoslav countries. Eleven-year-old Jasminka from Bosnia died in 1994 after her Roma family was set on fire in a refugee centre in Cologne. Lejla Ibrahimović from Bosnia took her own life on 4 December 1994 in Birmingham after the British Interior Ministry refused to grant a visa to her husband Safet. Many people on the list tragically died by suicide.

Many did so after their asylum applications were refused, or before they were due to be deported from the European country they had managed to reach or in protest of the long wait for their asylum requests to be resolved. In the summer of 1995, Todor Bogdanović from Yugoslavia was shot by French police in the mountains near the border with Italy. He was eight years old. Refugees from former Yugoslav countries crossed the borders with documents and received protection in European countries, similar to Ukrainian refugees since the war in Ukraine began. But even then, some could not cross the border legally and tried to reach safety in Western Europe by any means they could, just as non-European refugees have done over the past decade. We don't know about those deaths from the 1990s, just as we don’t know much about the ones happening today.

Twelve years ago, I printed out that list, and it has been sitting on my desk ever since as a reminder that I need to do something about it. For me, no photograph, no text, no documentary about refugees is as heart-wrenching as that bare list of dead people. Those densely written pages are a catalogue of refugee despair and the cruelty of Europe's border regime.

As a reporter, I have covered various aspects of migration, including illegal pushbacks and police violence, particularly by the Croatian police, over the past decade. I started focusing on deaths in 2023. I toured cemeteries with activists in Croatia and Bosnia and Herzegovina, sent hundreds of inquiries to state bodies, spoke to the loved ones of the deceased. It is the activists, not the police, that migrants call when their life is in danger. It is the activists who help relatives find those who have disappeared after losing contact with them. It is activists who try to identify the dead, and put up permanent gravestones. This network of compassionate people does the work that should be done by institutions.

The text Unmarked monuments of EU's shame in Croatia and Bosnia is part of what I published, and it was created as part of an international journalistic investigation into migrant deaths at the external borders of the European Union, which I conducted together with colleagues from Greece, Italy, Spain, and Poland. The series titled 1000 Lives, 0 Names: The Border Graves Investigation won the 2024 Special Award European Press Prize and Investigative Journalism for EU Impact Award (IJ4EU). 

Based in Zagreb, Croatia, Barbara Matejčić is an award-wining freelance journalist, non-fiction writer, editor, researcher and audio producer focused on social affairs and human rights in the Balkan region. She has won several awards, including the Investigative Journalism for Europe award (2024) and the European Press Prize (2024). The Croatian Journalists’ Association named her best print journalist in Croatia for her features about post-war societies in Croatia and Bosnia and Herzegovina. She writes for Croatian and international media and produces multimedia projects. She lectures in Journalism Studies at the University of VERN in Zagreb. You can find out more about Barbara's work at barbaramatejcic.com  

ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs (UNHCR) ir gatavs atbalstīt sīriešus, kuri uzskata, ka ir droši atgriezties mājās. Taču attiecībā uz pārējiem sīriešiem tas iesaka nepieļaut piespiedu atgriešanu valstī, kurā valda politiskā nenoteiktība un kura saskaras ar vienu no pasaules smagākajām humanitārajām krīzēm, kad 90 % iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa, raksta UNHCR pārstāvis Jean-Nicolas Beuze.

Iesniedzis Jean-Nicolas Beuze

Tā kā pēc Bašara al Asada režīma krišanas politiskā aina Sīrijā strauji attīstās, debates par pasaulē lielāko bēgļu kopienu ir nonākušas uzmanības centrā visā Eiropā.

Arvien vairāk ES valstu pašreiz vairs nepieņem lēmumus par sīriešu patvēruma pieteikumiem, un dažas no tām paziņo par iniciatīvām, kas ietver čārterreisus un finansiālus stimulus vai “atgriešanās prēmijas”, lai mudinātu bēgļus atgriezties mājās. Tiek ziņots, ka citas valstis pat plāno deportēt sīriešus, kas pašlaik atrodas to teritorijā, neatkarīgi no viņu patvēruma statusa.

Lai ES valstis varētu pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus par patvērumu, tām ir jāizvērtē, vai sīriešiem, kuri pašlaik dzīvo Eiropā, ir droši atgriezties Sīrijā. Ņemot vērā strauji mainīgo vietējo situāciju, šobrīd nav iespējams pieņemt galīgus secinājumus par drošību. Drošības aina Sīrijā joprojām ir neskaidra, jo valsts atrodas starp miera un izlīguma iespēju un turpmākas vardarbības risku.

Miljoniem Sīrijas bēgļu, kas dzīvo ārpus valsts, novēro, kā mainīgā situācija viņu dzimtenē ietekmēs viņu pašu nākotni. Viņi paši sev jautā: vai Sīrija man būs droša? Vai manas tiesības tiks ievērotas? Dažiem varētu šķist, ka atgriešanās izredzes ir reālistiskākas, bet citiem joprojām pastāv nopietnas bažas.

Kāda šodienas Sīrijā būs to personu nākotne, kuras pieder pie etniskām vai reliģiskām minoritātēm, kurām ir atšķirīgi politiskie uzskati vai kuras sevi identificē kā daļu no LGBTQ+ kopienas? Atbilde joprojām ir neskaidra.

Taču attiecībā uz tiem, kuri uzskata, ka atgriezties ir droši, mums ir jārespektē viņu lēmums un, iespējams, jāpalīdz viņiem atgriezties un reintegrēties savās izcelsmes kopienās. Tomēr attiecībā uz visiem pārējiem UNHCR iesaka nepieļaut piespiedu atgriešanu valstī, kur pastāv nestabilitāte un politiskā nenoteiktība.

Piespiedu repatriācija no Eiropas Savienības pārkāptu sīriešu kā bēgļu tiesības, pakļaujot viņus nopietna un neatgriezeniska kaitējuma riskam pēc atgriešanās.

Ņemot vērā pašreizējo bruņoto vardarbību dažādās Sīrijas daļās un neskaidrību par to, kā jaunās iestādes risinās iedzīvotāju, it īpaši neaizsargāto grupu, vajadzības, daudziem apsvērt atgriešanos ir pāragri. Ir svarīgi respektēt šo cilvēku viedokli šajā jautājumā. Tāpēc ES dalībvalstīm, kā arī Sīrijas kaimiņvalstīm, kuras jau vairāk nekā desmit gadus dāsni uzņēmušas lielāko daļu Sīrijas bēgļu, ir jāturpina pildīt savas saistības nodrošināt aizsardzību sīriešiem savā teritorijā.

No 1,1 miljona cilvēku, kas novembra beigās tika pārvietoti karadarbības saasināšanās dēļ, aptuveni 627 000 cilvēku atkal tiek no jauna pārvietoti, no kuriem 75 % ir sievietes un bērni.

Priekšlaicīga atgriešanās rada būtiskus riskus, it īpaši izraisot pārvietošanas ciklu gan Sīrijā, gan pāri robežām, galu galā padziļinot krīzi.

Līdztekus masveida pārvietošanai Sīrija saskaras ar vienu no pasaulē smagākajām humanitārajām krīzēm. Konflikta laikā ir iznīcināta liela daļa Sīrijas infrastruktūras, tostarp slimnīcas, skolas un mājokļi. Lielākajai daļai bēgļu nav māju, kur atgriezties. Daudzos reģionos joprojām trūkst pārtikas, tīra ūdens un medicīniskās aprūpes. Pamatpakalpojumu, ekonomisko iespēju un drošības trūkuma dēļ repatriantiem ir grūti atjaunot savu dzīvi ilgtspējīgā un cieņpilnā veidā. Ļoti liels skaits Sīrijas iedzīvotāju – 90 % – dzīvo zem nabadzības sliekšņa.

Pēdējās nedēļās ir ievērojami palielinājusies sīriešu brīvprātīga atgriešanās no Libānas, Turcijas un Jordānijas, un provizoriskās aplēses liecina, ka tie ir 125 000 jeb aptuveni 7000 cilvēku dienā. Šīs atgriešanas pamatā ir individuāla izvēle, un UNHCR ir apņēmies atbalstīt tos, kuri tagad nolemj atgriezties.

Daudzi sīrieši Eiropā un kaimiņvalstīs apsver, vai ir droši atgriezties, un apsver izredzes saņemt pamatpakalpojumus un iespējas atjaunot savu dzīvi, un viņi ļoti vēlas atkal redzēt savus tuviniekus. Šā iemesla dēļ daudzi vēlas atgriezties mājās uz īsu laiku, lai novērtētu situāciju uz vietas. Viņiem ir jābūt iespējai to darīt, nebaidoties zaudēt savu bēgļa statusu Eiropā. Šie apmeklējumi ir būtiski, lai cilvēki varētu pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus, kas nodrošinās labākus rezultātus, tostarp drošu un ilgstošu atgriešanos.

Pacietība un piesardzība ir būtiska, jo sīrieši gaida pareizos apstākļus, kad būtu droši atgriezties un sekmīgi reintegrēties savās kopienās. Tā kā daudzi sīrieši sāk apsvērt iespēju atgriezties mājās, UNHCR pauž gatavību viņus atbalstīt. Pēc gadiem ilgas pārvietošanas daudziem tā varētu būt ilgi gaidīta iespēja izbeigt savu bēgļu ceļojumu un rast noturīgu risinājumu, atgriežoties Sīrijā. Eiropas Savienība un UNHCR ir atbalstījuši sīriešus visā viņu trimdas laikā, un mēs turpināsim sniegt atbalstu, viņiem atgriežoties un veidojot jauna veida Sīriju.

Jean-Nicolas Beuze ir UNHCR pārstāvis ES, Beļģijā, Īrijā, Luksemburgā, Nīderlandē un Portugālē, un iepriekš bijis UNHCR pārstāvis Irākā, Jemenā un Kanādā. Viņam ir vairāk nekā 27 gadu pieredze ANO darbā attiecīgajās valstīs un ANO galvenajā mītnē cilvēktiesību, miera uzturēšanas un bērnu aizsardzības jomā.

Jaunais ES Migrācijas un patvēruma pakts, kas pēc tā pieņemšanas 2024. gada maijā tika atzīts par vēsturisku pavērsienu, vēl nav pierādījis savu vērtību. Bet problēmas, kas paredzamas 2025. gadā, nebūs vieglas: ņemot vērā ārkārtīgi nenoteikto ģeopolitisko vidi un paktam piemītošo sarežģītību un tā īstenošanas īso termiņu, būs vajadzīga piesardzība un lielas līdzsvarošanas spējas — šādu analīzi sniedz Eiropas Migrācijas politikas institūta (MPI Europe) pārstāve Camille Le Coz.

2025. gada sākumā rodas neatliekami jautājumi par migrācijas politikas nākotni Eiropas Savienībā (ES). Jaunā Eiropas Komisija ar savu jaunā Migrācijas un patvēruma pakta īstenošanas plānu ir noteikusi skaidru kursu, tomēr mainīgie apstākļi draud novirzīt politisko ievirzi un resursus citur. Vācijas gaidāmās vēlēšanas, kā arī Asada režīma sabrukuma sekas un Ukrainā notiekošā kara neparedzamā trajektorija ir palielinājušas nenoteiktību. Diskusijas par eksternalizācijas modeļiem turpinās, taču šie centieni bieži vien tiek īstenoti kā izolēti politiskie manevri, nevis kā daļa no vienotas Eiropas stratēģijas. Tikmēr migrācija joprojām tiek izmantota par ieroci pie Polijas robežas ar Baltkrieviju, un šī instrumentalizācija arvien vairāk izraisa novirzes no ES tiesību aktiem. Šis gads būs izšķirošs, lai redzētu, vai Eiropas Savienība spēj īstenot pieeju, kas veicina uzticēšanos un nodrošina tik ļoti nepieciešamo kolektīvo rīcību, vai arī tā saskarsies ar turpmāku sadrumstalotību.

2024. gada maijā daudzi Eiropas politikas veidotāji atzinīgi novērtēja pakta pieņemšanu kā vēsturisku pagrieziena punktu pēc gadiem ilgām sarežģītām sarunām. Tieši pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām šī vienošanās parādīja bloka spēju apvienoties un risināt dažas no vissarežģītākajām problēmām. Pakta mērķis bija novērst spriedzi jautājumā par atbildību un solidaritāti, mazināt uztveri par pastāvīgas migrācijas krīzes esamību un saskaņot atšķirīgās patvēruma procedūras starp dalībvalstīm. Lai gan jaunais regulējums lielā mērā balstās uz esošo sistēmu, tas ievieš stingrākus pasākumus, piemēram, sistemātisku skrīningu, uzlabotas robežpatvēruma un atgriešanas procedūras un krīzes laikā piemērojamus izņēmumus no kopējiem noteikumiem. Pakts arī atbalsta lielāku eiropeizāciju, paredzot obligātu solidaritāti, lielāku lomu ES iestādēm un aģentūrām un lielāku Eiropas finansējumu un pārraudzību.

Tomēr, ja eiropieši līdz 2026. gada maijam neīstenos jaunos noteikumus, tas varētu mazināt ES kā bloka uzticamību migrācijas pārvaldībā. Šis saspringtais termiņš ir īpaši sarežģīts, jo pakts paredz izveidot sarežģītu sistēmu, mobilizēt resursus un pieņemt darbā un apmācīt darbiniekus, it īpaši tajās dalībvalstīs, kuras visvairāk saskaras ar migrācijas plūsmām. Lai gan dalībvalstis ir izstrādājušas valsts rīcības plānus, liela daļa šā darba ir paveikta aiz slēgtām durvīm, un trūkst politiskas sadarbības. Šī plaisa rada arvien lielāku risku, jo politiskajai vadībai ir izšķiroša nozīme, lai saglabātu trauslo līdzsvaru ES līmenī.

Turklāt, lai īstenotu jauno sistēmu, ir jāizveido ieinteresēto personu koalīcijas. Valstu patvēruma aģentūrām ir būtiska nozīme, lai sarežģītus tiesību aktus pārvērstu praktiskās sistēmās, un ES aģentūrām, it īpaši ES Patvēruma aģentūrai, jau tagad ir izšķiroša nozīme šajā procesā. Tikpat svarīgi ir iesaistīt nevalstiskās organizācijas, lai izmantotu arī to speciālās zināšanas un nodrošinātu piekļuvi juridiskām konsultācijām un jauno procedūru pārraudzību. Lai atbalstītu šos centienus, jāpastiprina sadarbības pieejas, tostarp regulāras konsultācijas, stabili informācijas apmaiņas mehānismi un operatīvās darba grupas, kas regulāri sanāk kopā.

Tajā pašā laikā liela uzmanība ir pievērsta eksternalizācijas stratēģijām, un arvien vairāk Eiropas galvaspilsētu tās uzskata par ES migrācijas problēmu risinājumu. Itālijas un Albānijas vienošanās ir rosinājušas daudzas debates par tās potenciālu labāk pārvaldīt jaukto migrāciju, pozicionējot Giorgia Meloni par līderi šajā jomā visā Eiropā. Tomēr tas vēl nav devis nekādus rezultātus un joprojām ir divpusējs nolīgums, izslēdzot citu Eiropas partneru ieguldījumu. Tikmēr citas valdības nāk klajā ar citiem alternatīviem modeļiem, piemēram, atgriešanas centriem, un veidiem, kā tos integrēt ES mēroga pieejā.

Tuvākajos mēnešos politiskajās debatēs galvenā uzmanība tiks pievērsta atgriešanai. Patiešām, daļa pakta ir atkarīga no atgriešanas ātruma uzlabošanas, it īpaši attiecībā uz personām, kas pakļautas robežprocedūrām priekšposteņa valstīs. Komisija un dalībvalstis cenšas risināt šo steidzamo jautājumu, vienlaikus atstājot iespēju izmēģināt atgriešanas centru modeli, un martā ir gaidāmi priekšlikumi pārskatīt Atgriešanas direktīvu. Ņemot vērā īso grafiku, pastāv risks, ka eiropieši nevarēs pilnībā ņemt vērā praktisko pieredzi, neraugoties uz progresu, kas pēdējo desmit gadu laikā panākts tādās jomās kā informēšana, konsultēšana, reintegrācijas atbalsts un savstarpēja mācīšanās ES līmenī. Turklāt Eiropai jābūt piesardzīgai, lai eksperimenti ar eksternalizācijas modeļiem nekaitētu tās attiecībām ar izcelsmes valstīm un nevājinātu tās plašākas pozīcijas.

Šis delikātais līdzsvarošanas akts tiek īstenots ārkārtīgi nestabilā vidē, un pakta īstenošana tiek uzskatīta par pārbaudījumu ne tikai migrācijas pārvaldībai, bet arī plašākam ES projektam. It īpaši situācija pie Polijas robežas norāda uz konkrētām problēmām ievērot saistošus noteikumus naidīgu kaimiņu spiediena ietekmē. Attiecībā uz Sīriju un Ukrainu Eiropas galvaspilsētām ir jābūt gatavām neparedzētiem notikumiem. Nākamajā gadā būs ļoti svarīgi veicināt spēcīgu vadību ES līmenī, lai īstenotu jaunus noteikumus un turpinātu pētīt inovatīvus modeļus, kas atbilst kopīgai pieejai un stiprina to. Šajā saistībā īpaši jāpievēršas arī tam, lai veidotu noturīgas partnerības ar prioritārajām valstīm un izvairītos no resursu novirzīšanas politiskiem strupceļiem.

Camille Le Coz ir Eiropas Migrācijas politikas institūta asociētā direktore— šis institūts darbojas Briselē un cenšas panākt efektīvāku imigrācijas, imigrantu integrācijas un patvēruma sistēmu pārvaldību, kā arī veiksmīgus rezultātus jaunpienācējiem, imigrantu ģimenēm un uzņēmējām kopienām.

Izcelsme un sociālā vide nekad nedrīkst būt šķērslis panākumiem, raksta Evgi Sadegie, izpilddirektore organizācijai “Schotstek”, kura darbojas Hamburgā un Berlīnē un kura veicina vienlīdzīgas iespējas un kultūras daudzveidību profesionālajā pasaulē. “Schotstek” unikālo stipendiju programmu mērķis ir atbalstīt zinošus, mērķtiecīgus un motivētus migrantu izcelsmes jauniešus ceļā uz vadošajiem amatiem pētniecībā, uzņēmējdarbībā un sabiedrībā. Palīdzot viņiem veidot spēcīgus tīklus un nodrošinot viņiem vajadzīgās prasmes, “Schotstek” dod iespēju talantīgiem studentiem un jaunajiem speciālistiem pilnībā izmantot savu potenciālu.

Evgi Sadegie

Vācija ir kultūras ziņā daudzveidīga valsts, taču tas joprojām gandrīz nemaz nav atspoguļots tās ekonomikas, zinātnes, kultūras un politikas līderībā. Migrantu izcelsmes personas bieži saskaras ar šķēršļiem, kas saasina sociālo nevienlīdzību, neļauj izmantot inovācijas potenciālu un apdraud sociālo kohēziju. Aizspriedumi, nevienlīdzīgas izglītības iespējas un paraugu un tīklu trūkums kavē daudzu talantīgu cilvēku karjeras izaugsmi.

“Schotstek” 2013. gadā nodibināja Sigrid Berenberg un draugi. Sigrid Berenberg ir juriste, un daudzus gadus viņa ir centusies veicināt sociālo taisnīgumu un daudzveidību. Kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem viņa izveidoja “Schotstek”, it īpaši bruģējot ceļu uz vadošiem amatiem gudriem, vērienīgiem un motivētiem jauniešiem ar migrantu izcelsmi. Viņa ir atbalstījusi stipendiju saņēmējus ar augstu sniegumu, kuri kļūs par nākotnes virzītājiem un pārveidotājiem un lēmumu pieņēmējiem. Daudzus gadus Sigrid Berenberg bija pilnībā iesaistīta programmas īstenošanā, pamatojoties uz pilnīgas brīvprātības principu.

“Schotstek” ir bezpeļņas uzņēmums, kas tiek atbalstīts ar ziedojumiem un kopīgām iniciatīvām ar citiem uzņēmumiem. Programmu stingri atbalsta partneru, padomdevēju struktūru un draugu tīkls – tie visi ir augsta līmeņa lēmumu pieņēmēji no dažādām nozarēm un kultūrām. Īpaši jāpiemin ir tas, ka trīs no septiņiem partneriem un pašreizējais izpilddirektors paši ir “Schotstek” programmas absolventi. Tas parāda, kā “Schotstek” arvien vairāk nodod atbildību talantiem, kurus tā atbalsta, tādējādi radot ilgstošu ietekmi.

“Schotstek” piedāvā unikālu atbalstu studentiem un jaunajiem speciālistiem, izmantojot divas paralēlas programmas. Atlases komisijas katru gadu uzņem ne vairāk kā 25 studentus Hamburgā un līdz 20 jaunos speciālistus Hamburgā un Berlīnē. Pēc divu gadu obligātās programmas dalībnieki paliek tīklā un var piedalīties pasākumos.

“Schotstek” pamatā ir spēcīgu tīklu veidošana: daudziem migrantu izcelsmes jauniešiem nav piekļuves profesionālajām un sociālajām saiknēm, kas ir izšķirošas karjeras veidošanai. “Schotstek” viņus saved kopā ar absolventiem, konsultatīvām struktūrām un uzņēmējdarbības, zinātnes, politikas, kultūras un sabiedrības jomu ekspertiem. Regulāri pasākumi, piemēram, tematiski vakari un sarunas ar vadošām personībām, veicina viedokļu apmaiņu un paplašina viņu redzesloku. Šīs saiknes paver karjeras iespējas un veido kopienu, kas nodrošina ilgtermiņa atbalstu un savstarpējus panākumus. Tagad absolventiem ir svarīga loma, kopīgojot savas zināšanas un tīklus un pastāvīgi paplašinot “Schotstek” darbības jomu.

“Schotstek” piedāvā darbseminārus un apmācību, kas dalībniekus īpaši sagatavo vadošiem amatiem. Apmācība stiprina tādas pamatprasmes kā komunikācijas prasmes, pašapziņa un līderība. Dalībnieki arī saņem personisku atbalstu, izmantojot mentorēšanu. Viņi tiek iepazīstināti ar pieredzējušiem speciālistiem un vadītājiem, kuri var sniegt vērtīgu ieskatu profesionālajā pasaulē, palīdzēt viņiem plānot karjeru un risināt profesionālos uzdevumus. Mentori darbojas kā lomu modeļi, mudinot dalībniekus sasniegt profesionālos mērķus un pārvarēt šķēršļus.

Vēl viena īpaša “Schotstek” programmas iezīme ir kultūras līdzdalības veicināšana. Dalībnieki apmeklē muzejus, teātrus, operas, mākslas galerijas un citas kultūras iestādes. Tas stiprina kultūras izglītību, personisko izaugsmi un identificēšanos ar savām pilsētām. Šī pieredze paplašina stipendiju saņēmēju perspektīvas un veicina piederības sajūtu.

“Schotstek” mērķis ir veicināt daudzveidību vadības līmenī. Izcelsmei un sociālajai videi vairs nevajadzētu būt šķēršļiem ceļā uz panākumiem. Kopš savas izveides “Schotstek” jau ir atbalstījusi simtiem jauniešu, un tajā aktīvi darbojas vairāk nekā 240 dalībnieki un absolventi. Daudzi ir iesaistīti Absolventu konsultatīvajā padomē, ir vēstnieki, atbalsta sociālo mediju darbu vai dalās pieredzē kā draugi vai mentori. Ikviens, kas ir bijis Schotsteker stipendijas saņēmējs, joprojām ir tīkla pastāvīga daļa – modelis, kas nodrošina ilgstošus panākumus. Programmas paplašināšana, 2023. gadā tajā iekļaujot Berlīni, liecina, ka “Schotstek” koncepciju var sekmīgi īstenot arī citās pilsētās.

“Schotstek” ir ne tikai atbalsta programma – tā ir kustība, kas iespaidīgi parāda, kā konkrēti var veicināt un padarīt pamanāmu daudzveidību ar augstiem rezultātiem. “Schotstek” paver un rada iespējas, kas sniedzas tālāk nekā individuāli panākumi, un sniedz piemēru tam, kā Vācija var pilnībā izmantot savu kā imigrācijas valsts potenciālu. Veicinot izcilus talantus un likvidējot šķēršļus, programmai ir izšķiroša loma taisnīgākas un nākotnes prasībām atbilstošas sabiedrības veidošanā, kas ir būtiski globalizētā pasaulē.

Evgi Sadegie, “Turkish Studies” zinātņu maģistre, ir “Schotstek GmbH” izpilddirektore un pati ir “Schotstek” 2014. gada kohortas absolvente. Pirms sava pašreizējā amata ieņemšanas viņa vadīja mentorēšanas projektu “Yoldaş” Hamburgas Pilsoniskajā fondā, kas atbalsta bērnus no turku valodā runājošām sociāli un ekonomiski nelabvēlīgām ģimenēm. To darot, viņa veicināja iespēju vienlīdzību vēl vienā svarīgā vienlīdzības spektra posmā. Ar savu plašo pieredzi projektu vadībā, it īpaši mentorēšanas un starpkultūru sadarbības jomā, viņa aktīvi piedalās centienos veicināt daudzveidību un integrāciju sabiedrībā.

Albāņu imigrants Grieķijā Almir Hoxhaj tagad grieķiski runā tikpat labi kā savā dzimtajā valodā. Pēc vairāk nekā 30 Grieķijā pavadītiem gadiem viņš jūtas kā daļa no valsts, taču nav bijis viegli pielāgoties Grieķijas sabiedrībai, kur vārds “albānis” pat tiek lietots kā apvainojums. Šis ir viņa personīgais stāsts.

Esmu dzimis mazā ciematā Avlonas rajonā, kur dzīvoju līdz divpadsmit gadu vecumam. Mana ģimene pārcēlās uz Tirānu, bet 1997. gadā es pieņēmu smago lēmumu meklēt labāku nākotni Grieķijā. Tolaik pēc robežu atvēršanas albāņiem bija ierasts meklēt drošību Grieķijā, jo šķita, ka to atvieglo sauszemes robežas. Es šķērsoju robežu kājām astoņpadsmit reizes. Es baidījos no jūras. Pat atceros savu pēdējo piecu dienu posmu ceļā uz Veroju, kur, neraugoties uz nepārtraukto lietu, es biju neticami izslāpis. Kad galu galā es turēju rokā glāzi ar ūdeni, ar to nepietika, lai remdētu slāpes. Tāds bija manas dzīves sākums Grieķijā. Ar pilnu glāzi ar ūdeni rokā.

Mana pirmā saskarsme ar šo valsti notika, kad man bija 15 gadu un kad es kopā ar draugiem slepus šķērsoju robežu. Mums pat prātā neienāca, ka darām kaut ko nelikumīgu. Ja es būtu varējis bēgt uz Grieķiju, es to darītu. Grieķija, tās valoda, mitoloģija un vēsture mani īpaši interesēja. Vasarā es smagi strādāju, mēģinot atbalstīt savu ģimeni. Mana galīgā pārcelšanās uz Grieķiju bija sarežģīta: juridiskā nenoteiktība, rasisms un problēmas, kas saistītas ar integrāciju. Skaidri atceros vienu incidentu pašā sākumā. Biju tur nelikumīgi, bez apdrošināšanas, nezinādams valodu, un viens no maniem zobiem nolūza. Mana vienīgā iespēja bija to izraut pašam, pie spoguļa ar dažām knaiblēm, ko lietoju darbā. Mana mute bija pilna ar asinīm.

Pielāgoties Grieķijas sabiedrībai nebija viegli. Kā pirmās paaudzes migrants es jutos kā svešzemnieks, it kā man mutē pastāvīgi būtu asinis. Biju tur nelikumīgi un baidījos doties pastaigā vai uz kafejnīcu. Es visur pieredzēju rasismu dažādos veidos. Kāds tēvs draudēja savam mazajam bērnam, ka pasauks albāni viņu apēst, ja neuzvedīsies klusu. Man tika atteikta ieeja kafejnīcās, klubos un citās vietās, no kurām dažās, kad pirmo reizi tur ierados, pat bija zīme “Albāņiem ieeja aizliegta”. Viņi mūs sauca par netīriem, jo mums ir cita reliģija. Attiecības starp grieķiem un albāņiem tagad ir labākas, lai gan joprojām pastāv stereotipi. Vārds “albānis” Grieķijā pat tiek lietots kā apvainojums. Tur bija rasisms, kas joprojām pastāv, taču tagad tas ir maigāks. Laiki ir mainījušies. Tomēr rasisms pastāv joprojām, un to pastiprina finansiālas grūtības un izglītības trūkums.

Aizspriedumi un diskriminācija ir dziļi iesakņojušies un bieži vien rada ekstrēmus politiskus un sociālus modeļus, kas izvēršas plašumā un pat sasniedz Eiropas Parlamentu. Tas ir skumji! Lai gan situācija ir uzlabojusies, tā joprojām ir realitāte. Tomēr ir cerības jaunākajām paaudzēm. Mūsu bērniem būs lielākas izredzes tikt pilnībā pieņemtiem. Tas attiecas arī uz manu 12 gadus veco meitu.

Šodien, strādājot kā būvuzņēmējs, es atskatos pagātnē ar jauktām izjūtām. Pielāgošanās grūtības un pieņemšanas trūkums, ar ko saskāros, bija ikdienas realitāte. Tomēr šo problēmu rezultātā manī izveidojās dziļāka izpratne par dzīvi un integrācijas nozīmi.

Albānija joprojām ir daļa no manis. Es skaidri atceros komunistiskā režīma gadus. Tas bija paranoijas, baiļu, nedrošības un galējas nabadzības laiks. Režīma krišana nesa ne tikai atvieglojumu, bet arī jaunas problēmas, piemēram, bezdarbu un noziedzību. Šī pieredze mani veidoja: tā iemācīja novērtēt stabilitāti un brīvību, ko esmu atradis Grieķijā.

Personīgi es jūtos saistīts ar Grieķiju. Lai gan mana sirds ir manā ciematā Albānijā, mana dzīve ir šeit. Grieķu valodu es protu tikpat labi kā savu dzimto valodu. Mana pieredze, mana cīņa un mani sasniegumi man liek justies kā daļai no šīs valsts. Es ceru, ka ar laiku Grieķijas iedzīvotāji mūs pilnībā pieņems, atzīstot mūsu ieguldījumu sabiedrībā.

Migrācija ir pārbaudījums, kas saistīts ne tikai ar problēmām, bet arī ar iespējām, un kā albāņu migrants Grieķijā es no tā nevarēju izvairīties. Mans stāsts ir piepildīts ar pārbaudījumiem, pielāgošanos un cerībām.

Turpmākajos gados es turpināšu savu dzīvi Grieķijā, kas ir mana mājvieta, un Albānijā kā līdztiesīgā Eiropas Savienības dalībvalstī. Tagad tā ir mūsu visu dzimtene.

Almir Hoxhaj ir 47 gadi. Viņš dzīvo un strādā Tripolē – mazā pilsētā Peloponēsas pussalā Grieķijā. Viņam ir 12 gadus veca meita. Viņa iecienītākā pilsēta ir Berlīne. Viņš brīvi runā un raksta grieķiski un ir pārtulkojis grieķu valodā albāņu autora Rudi Erebara grāmatu “Rītausmas zvaigžņu sāga” [Το έπος των άστρων της Αυγής]. Šai grāmatai 2017. gadā tika piešķirta Eiropas Savienības Literatūras balva, un tajā aprakstīta Albānijas iedzīvotāju traģēdija 20. gadsimtā. Lai gan šis stāsts norisinās pagājušajā gadsimtā, totalitārisma, fašisma un iracionālisma būtība diemžēl joprojām ir aktuāla arī šodien, tikai “mūsdienīgākās” formās.