Laikposmā, kas aptver 20. gadsimta 80. gadus, kad dzima Eiropas vienotā tirgus ideja, tā izstrādes posmu un agrīnos 90. gadus, kad tas sāka darboties, gan mūsu kontinentā, gan ārpus tā ir bijis daudz vēsturisku pārmaiņu. Kopš tā laika arī pati Eiropas Savienība ir vairāk nekā divkārt pieaugusi gan lieluma, gan dalībnieku skaita ziņā, risinājusi krīzes un konfliktus un piedzīvojusi gan dabas katastrofas, gan saimnieciskas, sociālas un tehnoloģiskas problēmas.

Arī ģeopolitiskā situācija kopš tiem laikiem ir dramatiski mainījusies. Āzijā ir izveidojusies jauna lielvara, kas daudzējādā ziņā kļuvusi par sistēmisku ES sāncensi. Gadu gaitā iekšējā tirgus principi – brīva preču, pakalpojumu, kapitāla un darbaspēka aprite – ir veicinājuši ES ekonomisko sniegumu. Tomēr tas joprojām nav ideāls, no tā vēl ir tālu.

Kopīgi saskaņotos noteikumus var īstenot visnotaļ dažādi, administratīvās prasības ir savairojušās kā sēnes pēc lietus, un spēja uzraudzīt tirgu ir nožēlojami vāja. Turklāt patlaban to plosa pretrunīgi mērķi: rūpniecības un citu valsts līmeņa dalībnieku prasības pēc subsīdijām, kad vienlaikus izskan aicinājumi iegrožot valsts atbalstu un visās dalībvalstīs saglabāt vienlīdzīgus konkurences apstākļus; vietējās ražošanas vajadzības ar mērķi turpināt radīt vērtību un saglabāt Eiropas darbvietas iepretī prasībām atvērt tirgus un ļaut tiem piekļūt, lai izmaksu ziņā joprojām varētu konkurēt ar globālajiem spēlētājiem un nodrošināt patērētājiem pietiekami lētus produktus; piekļuve izejvielām, kas ir neaizstājamas preču ražošanā, sākot no automobiļiem, vējturbīnām un saules paneļiem un beidzot ar virtuves iekārtām un dārza ierīcēm, iepretī šo resursu piegādes nosacījumiem, piemēram, darba un vides standartu garantēšanai vai konkurences cīņai par šiem resursiem.

Tādā pasaulē, kas vairs neievēro savstarpēji saskaņotos starptautiskās tirdzniecības noteikumus, vairs nepietiek ar ES tirgu un robežu atvērtību – vienu no galvenajiem sākotnējās vienotā tirgus idejas principiem. Faktiski šī var kļūt par ES vājo vietu, ja Savienībai nebūs aizsardzības pasākumu, piemēram, stingras ES tirgū ienākošo produktu kvalitātes un drošības uzraudzības vai ieguldītāju veikto ieguldījumu un ar tiem saistīto mērķu izvērtēšanas. Pasaulē, kura pagriež muguru starptautiskām, noteikumos balstītām sistēmām un kurā valstis, vadoties no savām interesēm, tā vietā ierobežo piekļuvi resursiem, vairs nedarbojas tāda ekonomika, kuras pamatā ir globalizācija un starptautiski integrētas piegādes ķēdes.

Tāpēc iekšējam tirgum, kura pamatā bija šie noteikumi, ir vajadzīga jauna stratēģija. Tajā jāorientējas uz vairākiem aspektiem: Eiropas industriālo politiku; tādu vidi, kas labvēlīga uzņēmumiem un MVU; sociālās ekonomikas uzņēmumiem; sabiedrības atbalstu Eiropas projektam; pienācīgi organizētiem un efektīviem vispārējas nozīmes pakalpojumiem un tādiem pasākumiem, kas ļauj saglabāt un pilnveidot mūsu sociālo modeli.

Pēc EESK domām, ES kapitāla tirgus izveides pabeigšanai ir izšķiroša nozīme vienotā tirgus padziļināšanā. Kapitāla tirgus būtu jāorientē uz ražošanas, iepirkuma, kā arī preču un pakalpojumu aprites finansēšanu, it īpaši atbalstot gan uzņēmumu darbību pētniecībā, attīstībā un inovācijā, gan vispārējas nozīmes pakalpojumus un rosinot uzņēmējdarbības garu.

Turklāt prioritāte būtu jāpiešķir tādai politikai, kas rada pamatu privāto uzņēmumu inovācijai un veicina jaunradi, paverot piekļuvi iespējkapitālam un rūpniecības-zinātnes sadarbībai. “Acquis” īstenošanai jābūt vēl vienai prioritātei, lai stiprinātu iekšējo tirgu. Diemžēl daudzi no šiem noteikumiem vai nu nav transponēti valsts līmenī vai tiek īstenoti ļoti atšķirīgi, vai arī tiek piemēroti ļoti dažādā mērā. Tas ir nopietns un būtisks šķērslis pienācīgai iekšējā tirgus darbībai.