Sagatavojis Jan Dirx

Elektroenerģijas tirgus reforma būtu jābalsta uz hibrīdmodeli, kas ietvertu gan tirgus spēkus, gan valdību vadītu mērķorientētu pārvaldību, jo enerģija nav parasta prece.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja jau ilgi aicina reformēt ES elektroenerģijas tirgu. Riski, kas apdraud ES elektroenerģijas tirgus, praksē galvenokārt tiek uzkrauti patērētājiem un uzņēmumiem. Kopš sācies Krievijas uzbrukums Ukrainai, enerģijas cenas, kuru kāpums bija sācies jau 2021. gadā, sāka palielināties vēl ātrāk. Karš spēcīgi ietekmē fosilā kurināmā, īpaši gāzes, cenas, taču gāze daudz tiek izmantota elektroenerģijas ražošanai un šis cenu kāpums atspoguļojas galapatērētāju rēķinos.

Šo notikumu dēļ Eiropas Komisija ir izstrādājusi priekšlikumu par ES elektroenerģijas tirgus reformu. EESK atzīst, ka Komisijas priekšlikums ietver būtiskus soļus, tomēr ar tiem vien nepietiek.

Tāpēc Komiteja ir izvirzījusi virkni tālejošu reformu priekšlikumu. Mūsu pamatprincips ir tāds, ka enerģiju nevajadzētu uzskatīt par tipisku preci; tā ir būtiska mūsu ekonomikas un sociālās sistēmas pamatvienība, un attiecīgi – sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas centrālais elements. Tādēļ ir nepieciešams izveidot reglamentējošu sistēmu nākotnes enerģijai, kas garantētu gan videi nekaitīgu, cenas ziņā pieņemamu un uzticamu energoapgādi, gan tiesības uz enerģiju. Šī sistēma būs tirgus spēku un valdību vadītas mērķorientētas pārvaldības hibrīdmodelis, kura devīze būs “Liberalizācija – ja iespējams, regulējums – ja nepieciešams”.

Mūsu priekšlikumā šā modeļa galvenais elements ir valdības izveidots “e-mehānisms”, kas pērk elektroenerģiju no ražotājiem un pārdot to piegādātājiem, kuri apgādā mājsaimniecības lietotājus, MVU un iedzīvotāju energokopienām un lielajiem patērētājiem un, ja tas ir lietderīgi un iespējams – citām valstīm.

Mēs atzinīgi vērtējam Komisijas apņemšanos elektroenerģijas tirgu vairāk vērst uz patērētājiem, bet mūsu skatījumā Komisijai šajā ziņā būtu vajadzējis iet tālāk. Piemēram, mēs domājam, ka elektroenerģijas tirgus būtu jāorganizē tā, lai patērētāji un mazie tirgus dalībnieki, kuri elektroenerģiju ražo paši, varētu pēc iespējas vairāk paši izmantot savu saražoto enerģiju pat tad, ja viņi to ievadītu tīklā. Vēl viens taisnīgāks veids, kā mazajiem ražotājiem dot šo iespēju, ir mūsu “elektroenerģijas bankas” ideja – piemērs, kuru iespējams tālāk apsvērt un izstrādāt.

Noslēdzot jāpiebilst, ka elektroenerģijas tirgū notiek paradigmas maiņa un tāpēc tā tuvākajos gados reformas noteikti būs jāturpina.