Sagatavojusi Oleksandra Matviichuk
Būdama juriste cilvēktiesību jomā, kara noziegumus es dokumentēju kopš brīža, kad 2014. gadā Krievija uzsāka karu, tāpēc agrāk vai vēlāk visi noziedznieki tiks sodīti. Tomēr kā cilvēks, es saprotu, ka mēs nevaram gaidīt kara beigas, lai viņus arestētu. Tāpēc es esmu par to, lai Ukraina ātri sāktu pievienošanos NATO.
Mūs skārušo kara noziegumu skaits ir sasniedzis nebijušu daudzumu. Krievijas karaspēks tīšuprāt ir iznicinājis dzīvojamās ēkas, baznīcas, skolas un slimnīcas, uzbrucis evakuācijas koridoriem, izveidojis filtrācijas nometņu sistēmu, organizējis piespiedu deportācijas, nolaupījis cilvēkus, izvarojis, spīdzinājis un nogalinājis okupēto teritoriju civiliedzīvotājus.
Šis nav karš starp divām valstīm. Tas ir karš starp divām sistēmām – autokrātiju un demokrātiju. Krievija cenšas pierādīt, ka demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesības nav īstas vērtības. Ja tās ir īstas, kāpēc tās nevar visus aizsargāt? Kāpēc starptautiskā miera un drošības sistēma nevar apturēt Krievijas zvērības? Kāpēc man, cilvēktiesību juristei, kas daudzus gadus ar likumu palīdzību ir aizsargājusi cilvēkus, tagad, atbildot uz jautājumu, kā mēs varam palīdzēt aizsargāt cilvēkus pret Krievijas agresiju, nākas teikt: “Dodot Ukrainai mūsdienīgus ieročus”?
Tāpēc, ka pašlaik likums nepalīdz. Tomēr es esmu pārliecināta, ka tas ir tikai pagaidu stāvoklis.
Gadu desmitiem Krievija ir izdarījusi starptautiskus militārus noziegumus Čečenijā, Moldovā, Gruzijā, Mali, Lībijā un Sīrijā. Tā par tiem nekad nav sodīta.
Šis nesodītības aplis mums ir jāpārrauj. Mums ir jāizveido īpašs agresijas noziegumu tribunāls un jāpiespiež Putins, Lukašenko un citi noziedznieki atbildēt par savu rīcību.
Jā, tā ir liela uzdrīkstēšanās, bet tā rīkoties ir pareizi.
Kā cilvēktiesību juriste es dokumentēju kara noziegumus, tāpēc agrāk vai vēlāk visiem Krievijas noziedzniekiem būs jāatbild, tomēr kā cilvēks, es saprotu, ka mēs nevaram gaidīt kara beigas, lai šos noziegumus pārtrauktu. Mana argumentācija ir šāda:
kamēr Ukraina būs ievainojama, neaizsargāta būs visa Eiroatlantiskā drošības sistēma. Toties daži politiķi runā nevis par NATO dalībvalsts statusu, bet par kaut kādām drošības garantijām, kuras patiesībā nevar pat salīdzināt ar NATO līguma 5. pantu. Kā ar atsevišķām garantijām var panākt drošību tik lielā valstī, kuru nav iespējams ar vienu vairogu aizsegt pret Krievijas raķetēm? Cik tas izmaksās ilgtermiņa perspektīvā, īpaši, ņemot vērā tādas tiešās nedrošības sekas kā pārtikas krīzes? Vai ar atsevišķām garantijām mēs varēsim sasniegt ilgtspējību, ja tas, kas šodien tiks uzcelts, rīt atkal varēs tikt iznīcināts? Kā būs iespējams panākt, lai miljoniem ukraiņu bēgļu varētu atgriezties Ukrainā?
Ukraina ir pelnījusi kļūt par NATO dalībvalsti. Ukrainai tuvas ir brīvības un demokrātijas vērtības, un tā ir gatava tās aizsargāt. Ukraina negrasās kļūt par apgādājamo, bet par spēcīgu visas alianses drošības stiprinātāju. Tie nav tikai solījumi, bet gan kaujas laukā apstiprināts fakts. Pateicoties Ukrainai, NATO kļūs spēcīgāka.
Pirmais solis ceļā uz Ukrainas pievienošanos NATO būs arī solis pretim kara beigām, nevis tā paildzināšana. Stratēģiskā nenoteiktība Krievijai vienmēr kalpos par ieganstu, lai turpinātu Ukrainai uzbrukt.
Cilvēki vēlas, lai Viļņā 2023. gada 11. un 12. jūlijā paredzētais NATO samits nestu konkrētus rezultātus. Laiks solījumiem par to, ka NATO durvis ir atvērtas, ir beidzies. Tagad ir laiks pieņemt lēmumus, lai Ukraina varētu sākt pievienošanos NATO.
Krievija vienmēr ir rīkojusies proaktīvi. Krievija vienmēr ir izmantojusi karus un citu valstu teritorijas okupāciju, lai starptautisko sabiedrību nostādītu notikuša fakta priekšā un liktu tai ņemt vērā jauno realitāti. NATO sastāvā esošajām dalībvalstīm vajadzētu beidzot uzņemties iniciatīvu un sākt šo jautājumu sakārtot. “Pārāk ilgi drošību mēs esam uzskatījuši par pašsaprotamu. Ir pienācis laiks uzņemties atbildību par mūsu kopīgo nākotni.
Mazāk