Sagatavojusi EESK Darba ņēmēju grupa

Marta plenārsesijā EESK pieņēma svarīgu atzinumu par Komisijas priekšlikumu direktīvai par darba apstākļu uzlabošanu platformu darbā. Papildinādama priekšlikumu, EESK uzskatīja par svarīgu uzsvērt darba attiecību prezumpciju un stiprināt šos noteikumus tā, lai novērstu iespēju, ka, balstoties uz nepilnībām, darba ņēmēji varētu tikt klasificēti kā pašnodarbinātie. Atzinumā uzmanība vērsta arī uz platformu darba ņēmēju algoritmisku pārvaldību un viņu kolektīvajām tiesībām.

Apspriežot šo jauno direktīvu par platformu darba ņēmējiem, mērķis bija panākt, lai viņi tiktu skaidri klasificēti kā darba ņēmēji un tiktu novērsta līdzšinējā prakse. Šajā procesā tika saņemti stingri iebildumi no darba devējiem visā Eiropā. Krasi noraidošā attieksme pret nestabilas un fiktīvas pašnodarbinātības novēršanu vēl skaidrāk atklāj, ka šāds tiesību akts ir nepieciešams: šo problēmu nenovērsīs nozares pašregulācija. Bez šāda tiesību akta platformas turpinās darboties nodarbinātības robežteritorijā un izvairīties no koplīguma sarunām un sociālās aizsardzības. Tādējādi tās patērētājiem var piedāvāt zemākas cenas un, kā parasti, nelikties ne zinis par negatīvajām sekām un slēptajām izmaksām, ko tās rada sabiedrībai kopumā.

Cīņa par juridisko noteiktību un skaidrību visā Eiropā nenotiek tikai darba ņēmēju interesēs. Daudzi uzņēmumi, kuru viedoklis nav sadzirdēts un kuri darba tiesību aktus ievēro ne tikai formāli, bet arī, izprazdami to dziļāko būtību, saskaras ar netaisnīgu konkurenci, kuras cēlonis ir šāda veida sociālais dempings. Izšķiršanās starp sociālu konverģenci, tiecoties pēc labākajiem paraugiem, vai pielīdzināšanās uz leju ir viens no pamata jautājumiem sarunās par Eiropas nākotni. Sociālā saskaņa, kuru vēlas visi, tostarp arī uzņēmumi, ir atkarīga arī no sociālās kohēzijas un vienlīdzības zināmā līmenī, bet plēsonīgais kapitālisms tam ir šķērslis.

Jauni darba veidi savā būtībā vienmēr tiks apstrīdēti. Izņēmums, protams, nav arī platformu darbs. No vienas puses, tehnoloģiskais progress piedāvā jaunas organizatoriskas un nodarbinātības iespējas. No otras – bieži vien tas nes līdzi vājāku aizsardzību. Šis process nav jauns: rūpnieciskās revolūcijas sākumā arodbiedrības izveidojās kā solidāra atbilde pret rūpnīcu radītajiem necilvēcīgajiem darba apstākļiem. Daudz kas ir mainījies kopš tā laika, un vismaz Eiropā ir nostabilizējusies spēcīga darba aizsardzība. Tomēr ir nepieciešami pielāgojumi, lai šī inovācija nenotiktu uz mūsu pilsoņu un strādājošo dzīves un darba apstākļu rēķina. (pbr)