Hélène Theunissen: Mākslinieks, kuram liegta radošā darbība, jūtas iztukšots

Mākslinieki ir pandēmijas netiešie upuri. Teātri joprojām ir slēgti, kaut arī dažkārt tos īslaicīgi atvēra. Daudzi aktieri, režisori, mūziķi, dejotāji un tehniskie skatuves darbinieki šajos neparedzētajos apstākļos ir palikuši bez darba. Tas galvenokārt radījis bailes par nākotni un milzīgu frustrāciju.
Mākslinieks, kuram liegta radošā darbība, jūtas iztukšots un nevajadzīgs.

Atbildot tiem, kas domā, ka šo laiku var izmantot lasīšanai, rakstīšanai, projektu pārskatīšanai vai jaunu projektu sagatavošanai, jāsaka, ka iedvesma nenāk pēc pasūtījuma. Nedrošības un trauksmes apstākļos mākslinieks ir mazāk iedvesmots. Šo “piespiedu” periodu – pret mūsu gribu apstādināto laiku – sava labā ir ļoti grūti izmantot. Māksliniekus šī situācija ļoti nomāc. Jo ilgāks ir šis periods, jo nomāktāki viņi jūtas. Gada laikā jau trešo reizi tiek slēgti teātri un atceltas izrādes.
 
Tam ir arī finansiālās sekas. Dīkstāves pabalsts, protams, palīdz, taču šie administratīvie pasākumi ir laikietilpīgi un to ieviešana ir sarežģīta. Nauda bankas kontos nonāk ar kavēšanos, turklāt dīkstāves pabalsts sedz tikai daļu no algas. Tādēļ daudzi mākslinieki ir nonākuši finansiālās grūtībās.
 
Teātra direktoriem ir daudz darba, lai pārplānotu izrādes, un viņiem nākas izvēlēties, kuras veselības krīzes dēļ atceltās izrādes pārcelt uz nākamajām sezonām. Jaunos projektus ņems vērā pēdējos. Teātros, operā, kinoteātros un pasākumu rīkošanas nozarē ir izveidojies īsts sastrēgums. Joprojām nav skaidru perspektīvu, un situācija ir satraucoša.

Atrast risinājumu, kā turpināt darboties šajos nenoteiktības apstākļos, ir neiespējami.
 
Dzirdēt medijos, ka mēs esam “nebūtiski” sabiedrībai, ir ļoti aizvainojoši un liek nopietni aizdomāties visiem tiem, kuri ir nodarbināti kultūras nozarē. Visu savu mūžu esmu veltījusi darbam: un man ir sāpīgi un skumji dzirdēt, ka visu šo darbu valsts uzskata par “nebūtisku”. Mākslinieku finansiālais un morālais stāvoklis ir ļoti smags.
 
Atkal kļūt par būtiskiem sabiedrībai
 
Tomēr ir arī pozitīvi aspekti. Mākslinieku vidū ir liela solidaritāte. Jaunās tehnoloģijas ir palīdzējušas dažiem māksliniekiem rast jaunus izteiksmes veidus. Nācās izgudrot jaunas iespējas darboties. Taču nekas nevar aizstāt mākslinieka reālu uzstāšanos uz skatuves. Brīnišķīgākais skatuves mākslā ir tā unikālā un neatkārtojamā mijiedarbība ar skatītājiem, kas atrodas zālē. Lai šāda radoša mijiedarbība notiktu, ir vajadzīga mākslinieka un skatītāju fiziska klātesamība.
 
Pozitīvi ir arī tas, ka cilvēki sāk izjust kultūras trūkumu. Kad kultūras iestādes atkal tiks atvērtas, sabiedrības attieksme, manuprāt, būs citāda, jo cilvēki būs sapratuši, cik svarīga nozīme ir kultūrai un ka mākslinieki ir būtisks brīvības un kolektīvās pilnveidošanās elements. Tādēļ jācer, ka cilvēki vēlēsies baudīt kultūru vairāk nekā agrāk.
 
Šis krīzes laiks ir grūts visiem radošo profesiju pārstāvjiem neatkarīgi no viņu vecuma. Tomēr visgrūtāk ir jauniešiem. Šobrīd Konservatorijā strādāju ar saviem studentiem, topošajiem aktieriem, bet neredzu viņu sejas. Viņi izjūt lielas ciešanas un frustrāciju. Tiem, kas tikko saņēmuši diplomu, šobrīd nevar piedāvāt nekādu darbu. Viņiem vairs nav pieejami profesionālie tīkli. Pēc krīzes viņiem būs vajadzīgs liels atbalsts.
 
Taču pašreizējā dīkstāve skar visu paaudžu māksliniekus. Jo lielāka ir pieredze, jo stiprāka ir vēlme būt uz skatuves. Gados vecākie baidās, ka viņi vairs nebūs pieprasīti un ka šis tukšais periods iezīmēs karjeras beigas.
 
Mēs cīnāmies atkarībā no tā, cik daudz mums pašiem ir enerģijas. Vieni ir zaudējuši cerību un iedvesmu. Citiem ir divkārša enerģija, un viņi cenšas darboties par katru cenu, piemēram, izmantojot sociālo tīklošanos un jaunās tehnoloģijas. Un ir arī tādi cilvēki kā es, kuri viendien ir enerģijas pilni, bet nākamajā dienā jūtas pilnīgi iztukšoti.

Hélène Theunissen