Jaunais ES Migrācijas un patvēruma pakts, kas pēc tā pieņemšanas 2024. gada maijā tika atzīts par vēsturisku pavērsienu, vēl nav pierādījis savu vērtību. Bet problēmas, kas paredzamas 2025. gadā, nebūs vieglas: ņemot vērā ārkārtīgi nenoteikto ģeopolitisko vidi un paktam piemītošo sarežģītību un tā īstenošanas īso termiņu, būs vajadzīga piesardzība un lielas līdzsvarošanas spējas — šādu analīzi sniedz Eiropas Migrācijas politikas institūta (MPI Europe) pārstāve Camille Le Coz.

2025. gada sākumā rodas neatliekami jautājumi par migrācijas politikas nākotni Eiropas Savienībā (ES). Jaunā Eiropas Komisija ar savu jaunā Migrācijas un patvēruma pakta īstenošanas plānu ir noteikusi skaidru kursu, tomēr mainīgie apstākļi draud novirzīt politisko ievirzi un resursus citur. Vācijas gaidāmās vēlēšanas, kā arī Asada režīma sabrukuma sekas un Ukrainā notiekošā kara neparedzamā trajektorija ir palielinājušas nenoteiktību. Diskusijas par eksternalizācijas modeļiem turpinās, taču šie centieni bieži vien tiek īstenoti kā izolēti politiskie manevri, nevis kā daļa no vienotas Eiropas stratēģijas. Tikmēr migrācija joprojām tiek izmantota par ieroci pie Polijas robežas ar Baltkrieviju, un šī instrumentalizācija arvien vairāk izraisa novirzes no ES tiesību aktiem. Šis gads būs izšķirošs, lai redzētu, vai Eiropas Savienība spēj īstenot pieeju, kas veicina uzticēšanos un nodrošina tik ļoti nepieciešamo kolektīvo rīcību, vai arī tā saskarsies ar turpmāku sadrumstalotību.

2024. gada maijā daudzi Eiropas politikas veidotāji atzinīgi novērtēja pakta pieņemšanu kā vēsturisku pagrieziena punktu pēc gadiem ilgām sarežģītām sarunām. Tieši pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām šī vienošanās parādīja bloka spēju apvienoties un risināt dažas no vissarežģītākajām problēmām. Pakta mērķis bija novērst spriedzi jautājumā par atbildību un solidaritāti, mazināt uztveri par pastāvīgas migrācijas krīzes esamību un saskaņot atšķirīgās patvēruma procedūras starp dalībvalstīm. Lai gan jaunais regulējums lielā mērā balstās uz esošo sistēmu, tas ievieš stingrākus pasākumus, piemēram, sistemātisku skrīningu, uzlabotas robežpatvēruma un atgriešanas procedūras un krīzes laikā piemērojamus izņēmumus no kopējiem noteikumiem. Pakts arī atbalsta lielāku eiropeizāciju, paredzot obligātu solidaritāti, lielāku lomu ES iestādēm un aģentūrām un lielāku Eiropas finansējumu un pārraudzību.

Tomēr, ja eiropieši līdz 2026. gada maijam neīstenos jaunos noteikumus, tas varētu mazināt ES kā bloka uzticamību migrācijas pārvaldībā. Šis saspringtais termiņš ir īpaši sarežģīts, jo pakts paredz izveidot sarežģītu sistēmu, mobilizēt resursus un pieņemt darbā un apmācīt darbiniekus, it īpaši tajās dalībvalstīs, kuras visvairāk saskaras ar migrācijas plūsmām. Lai gan dalībvalstis ir izstrādājušas valsts rīcības plānus, liela daļa šā darba ir paveikta aiz slēgtām durvīm, un trūkst politiskas sadarbības. Šī plaisa rada arvien lielāku risku, jo politiskajai vadībai ir izšķiroša nozīme, lai saglabātu trauslo līdzsvaru ES līmenī.

Turklāt, lai īstenotu jauno sistēmu, ir jāizveido ieinteresēto personu koalīcijas. Valstu patvēruma aģentūrām ir būtiska nozīme, lai sarežģītus tiesību aktus pārvērstu praktiskās sistēmās, un ES aģentūrām, it īpaši ES Patvēruma aģentūrai, jau tagad ir izšķiroša nozīme šajā procesā. Tikpat svarīgi ir iesaistīt nevalstiskās organizācijas, lai izmantotu arī to speciālās zināšanas un nodrošinātu piekļuvi juridiskām konsultācijām un jauno procedūru pārraudzību. Lai atbalstītu šos centienus, jāpastiprina sadarbības pieejas, tostarp regulāras konsultācijas, stabili informācijas apmaiņas mehānismi un operatīvās darba grupas, kas regulāri sanāk kopā.

Tajā pašā laikā liela uzmanība ir pievērsta eksternalizācijas stratēģijām, un arvien vairāk Eiropas galvaspilsētu tās uzskata par ES migrācijas problēmu risinājumu. Itālijas un Albānijas vienošanās ir rosinājušas daudzas debates par tās potenciālu labāk pārvaldīt jaukto migrāciju, pozicionējot Giorgia Meloni par līderi šajā jomā visā Eiropā. Tomēr tas vēl nav devis nekādus rezultātus un joprojām ir divpusējs nolīgums, izslēdzot citu Eiropas partneru ieguldījumu. Tikmēr citas valdības nāk klajā ar citiem alternatīviem modeļiem, piemēram, atgriešanas centriem, un veidiem, kā tos integrēt ES mēroga pieejā.

Tuvākajos mēnešos politiskajās debatēs galvenā uzmanība tiks pievērsta atgriešanai. Patiešām, daļa pakta ir atkarīga no atgriešanas ātruma uzlabošanas, it īpaši attiecībā uz personām, kas pakļautas robežprocedūrām priekšposteņa valstīs. Komisija un dalībvalstis cenšas risināt šo steidzamo jautājumu, vienlaikus atstājot iespēju izmēģināt atgriešanas centru modeli, un martā ir gaidāmi priekšlikumi pārskatīt Atgriešanas direktīvu. Ņemot vērā īso grafiku, pastāv risks, ka eiropieši nevarēs pilnībā ņemt vērā praktisko pieredzi, neraugoties uz progresu, kas pēdējo desmit gadu laikā panākts tādās jomās kā informēšana, konsultēšana, reintegrācijas atbalsts un savstarpēja mācīšanās ES līmenī. Turklāt Eiropai jābūt piesardzīgai, lai eksperimenti ar eksternalizācijas modeļiem nekaitētu tās attiecībām ar izcelsmes valstīm un nevājinātu tās plašākas pozīcijas.

Šis delikātais līdzsvarošanas akts tiek īstenots ārkārtīgi nestabilā vidē, un pakta īstenošana tiek uzskatīta par pārbaudījumu ne tikai migrācijas pārvaldībai, bet arī plašākam ES projektam. It īpaši situācija pie Polijas robežas norāda uz konkrētām problēmām ievērot saistošus noteikumus naidīgu kaimiņu spiediena ietekmē. Attiecībā uz Sīriju un Ukrainu Eiropas galvaspilsētām ir jābūt gatavām neparedzētiem notikumiem. Nākamajā gadā būs ļoti svarīgi veicināt spēcīgu vadību ES līmenī, lai īstenotu jaunus noteikumus un turpinātu pētīt inovatīvus modeļus, kas atbilst kopīgai pieejai un stiprina to. Šajā saistībā īpaši jāpievēršas arī tam, lai veidotu noturīgas partnerības ar prioritārajām valstīm un izvairītos no resursu novirzīšanas politiskiem strupceļiem.

Camille Le Coz ir Eiropas Migrācijas politikas institūta asociētā direktore— šis institūts darbojas Briselē un cenšas panākt efektīvāku imigrācijas, imigrantu integrācijas un patvēruma sistēmu pārvaldību, kā arī veiksmīgus rezultātus jaunpienācējiem, imigrantu ģimenēm un uzņēmējām kopienām.