Pārvietošanās ierobežojumu laiks bija ļoti īpatnējs, jo lika mums dziļāk iepazīt pašiem sevi. No vienas puses, it kā bija piepildījies sapnis – palikt mājās un beidzot izdarīt visas tās lietas, ko vienmēr esmu vēlējusies, bet kurām nekad nav atlicis laika. No otras puses – tas lika saprast, cik svarīga ir socializācija – tikšanās, sarunas, pieskārieni, iespēja cilvēkus redzēt dzīvē, nevis uz ekrāna. Un cik grūti ir dzīvot bez visa tā.

Šī pieredze liek jums mainīt vērtības un mudina domāt citādi. Bet tā arī atklāj, kā ir iespējams strādāt kopā jaunā veidā. Varbūt pēc krīzes mums būs vairāk tiešsaistes sanāksmju, jo tās sarīkot ir daudz vieglāk, bet tajās tomēr ir grūti kopīgi radīt jaunas idejas un veidot jaunus sadarbības veidus.

Sabiedrībai ir un būs jāizdara daudzi secinājumi. Visus no tiem nav iespējams uzskaitīt, tāpēc es nosaukšu vien dažus sev vislabāk pazīstamajā cilvēku ar invaliditāti jomā.

Krīze ir atklājusi, cik slikts ir stāvoklis ilgtermiņa aprūpes centros. Tajos pēdējā laikā ir miruši daudzi cilvēki ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēki, bet dažas valstis viņu skaitu nav pat iekļāvušas koronavīrusa statistikā. Pirms pieciem gadiem Komiteja sagatavoja atzinumu “Ilgtermiņa sociālā aprūpe un deinstitucionalizācija”. Kopš tā laika zināmas izmaiņas ir notikušas, bet krīze ir atklājusi, cik daudz vēl ir darāmā.

Vienlaikus mēs daudz esam runājuši par atbalsta sistēmu sabiedrības visneaizsargātākajām grupām, tomēr krīze parādīja, ka, neraugoties uz visiem atbalsta pasākumiem, vieni no pirmajiem, kas zaudēja darbu, bija cilvēki ar invaliditāti.

Krīze ir devusi lielisku iespēju apzināt mūsu atbalsta sistēmu vājākos posmus, tāpēc tagad ir īstais brīdis tos stiprināt.

Pilsoniskās sabiedrības organizāciju loma krīzes laikā ir bijusi un arī turpmāk būs ļoti svarīga, jo tās ir sabiedrības locekļiem vistuvākās. Atbalsts ir nepieciešams cilvēkiem no dažādām grupām, un pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir vispiemērotākā vieta viņiem vajadzīgās palīdzības meklēšanai.

Šīm organizācijām ir arī vislielākās iespējas būt informētām par to, kāda palīdzība cilvēkiem ir vajadzīga. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi tās iesaistīt lēmumu pieņemšanas procesā.

Kā liecina mūsu pieredze invaliditātes jomā, pastāv daudzas un dažādas pieejas. Dažās valstīs cilvēku ar invaliditāti organizācijas ir iekļautas valdības lēmumu pieņemšanas struktūrās (Itālija), citās tām ir dota iespēja paust viedokli ļoti augstā līmenī (Spānija), bet dažās valstīs šīs organizācijas ir vienkārši aizmirstas (Latvija). Tas liecina par to, cik svarīgi dažādu Eiropas valstu valdībām ir visi viņu pilsoņi.