Jaunā gada sākumā Francija ir pārņēmusi Eiropas Savienības Padomes prezidentūru. Prezidentūras darba kārtībā, kas kopumā jau pati par sevi ir vērienīga, viens no galvenajiem darba kārtības jautājumiem ir izpēte par jaunu Eiropas Savienības izaugsmes modeli. Pārveidojošu pārmaiņu laikmetā tas ir absolūti nepieciešams.

Lai arī izaugsmes galvenie elementi — izglītība un prasmes, uzņēmējdarbība un finanses — un labi funkcionējoša valsts sistēma ar stabilām iestādēm būs vajadzīgi vienmēr, ceļā uz pārliecinošu un ilgtspējīgu izaugsmi būs vajadzīgas trīskāršas pārmaiņas.

Lai sasniegtu labus rezultātus, viens no galvenajiem faktoriem ir politikas veidotāju sadarbība, nevis konkurence. Konkurences un vienlīdzīgu konkurences apstākļu koncepcijas virza lielāko daļu spēkā esošo valsts un starptautisko noteikumu. Tomēr globālo tehnoloģiju gigantu parādīšanās un Ķīnas ienākšana pasaules tirgos nozīmē, ka ir ļoti grūti veidot tādu politiku un uzturēt tādus apstākļus, kas garantē godīgu konkurenci visiem. Vienlīdzīgu konkurences apstākļu koncepcija nozīmē, ka mums visiem ir vienlīdzīgas iespējas. Lai arī mēs vēlamies, lai tas būtu patiesi, ne visas valstis domā līdzīgi. Cenšoties panākt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, tas netiek ņemts vērā. No otras puses, sadarbības un koordinācijas mērķis ir sasniegt visiem pieņemamus rezultātus. Lēmumu pieņemšanā uzsvars jāliek uz to, kā to veicināt.

Kā piemēru Eiropā var minēt Eiropas Savienību: tā varēs iegūt daudz vairāk, ja tā koordinēs savas darbības iekšēji un centīsies pārstāvēt vienotu pozīciju uz āru. ES izlēmīgā, ātrā un pārdomātā reakcija pandēmijas krīzes laikā – un, protams, salīdzinājumā ar finanšu krīzi – parādīja, kā efektīva sadarbība var palīdzēt sasniegt labus rezultātus.

Zaļināšana, nevis zaļmaldināšana Neapšaubāmi, ka ES ir pamatoti noteikusi neticami vērienīgus savas klimata politikas mērķus.  Tomēr tai ir jāpārvar lielas problēmas, tostarp problēmas patiešām pievērsties darbiem, nevis tikai vārdiem. Nesen klajā nākušais taksonomijas koncepts, kas atspoguļo to, kas ir zaļie ieguldījumi, ir ļoti svarīgs instrumenta piemērs, taču to var arī uzskatīt par nepilnīgu šajā ziņā. Tāpat arī Eiropas Centrālā banka, kas šajā jomā ir nozīmīga dalībniece, savos galvenajos mērķos pamatoti ir iekļāvusi monetārās politikas ekoloģizāciju. Tomēr tai nav instrumentu, kas vajadzīgi, lai to sasniegtu, un tā nevar atļauties segt izmaksas gadījumā, ja klimata mērķi netiks sasniegti, jo tas apdraudētu citus tās finansiālos mērķus. Tāpat, lai gan ES ir laba vēlēšanās padarīt ražošanu videi draudzīgāku, tai vēl jādara ļoti daudz, lai padarītu videi draudzīgāku arī patēriņu. Mēģinājums aplikt ar nodokli piesārņojošu importu, kas ir lielā apjomā, ir labs mēģinājums šajā virzienā, taču būs jānodrošina, lai tas neapturētu nabadzīgāko valstu piekļuvi ES tirgum. Tas ir ļoti trausls līdzsvars, kas ES būs jāpārvalda, jo zaļmaldināšanas iniciatīvas ir ļoti redzamas.

Laiks “nelīdzīgi domājošo” aliansēm Bieži vien mēs dzirdam, ka, lai risinātu globālas problēmas, mums ir jāveido stratēģiskas alianses ar līdzīgi domājošiem. Vēloties panākt progresu, Eiropai ir jārunā ar tiem, kas domā un runā vienādi. Tas Eiropai piešķirs vērienu un līdz ar to lielāku spēju aizstāvēt savas intereses attiecībā uz tiem, kas nedomā tāpat. Tomēr, risinot globālas problēmas, par nolīgumiem, ko panākušas daļēji stratēģiskas alianses, tām ir jāpaziņo “otrai pusei”. Un tie, kas ir otrā pusē, nevēlas saskarties ar bezkompromisa risinājumiem. Attiecībā uz globāliem sabiedriskiem labumiem, piemēram, klimatu, ikvienam ir jāpiedalās sarunās un jāsniedz ieguldījums tādā tempā, kas ir proporcionāls iespējām. Lai panāktu ilgtspējīgu progresu, ir ārkārtīgi svarīgi sadarboties ar nelīdzīgi domājošiem.

Kad ir jārisina gan globālas, gan iekšējas problēmas, situācija jāmaina pakāpeniski. Mēs vairs nevaram atļauties “ideālu konkurenci”, labus nodomus vai runāt tikai ar tiem, kas domā tāpat kā mēs. Cerēsim, ka 2022. gadā pavirzīsimies kādu soli uz priekšu.

Maria Demertzis, Bruegel domnīcas direktora vietniece