Giulia Barbucci: Šajos mēnešos arodbiedrības balss ir bijusi spēcīgāka nekā jebkad iepriekš.

11. martā atgriežos Romā, mājās. Nospiedoša atmosfēra, nemiers; Ziemeļitālijā jau ir miruši cilvēki. Mana meita Ilarija ir atgriezusies no Milānas, kur mācās, un vecākā meita Miriama, kas dzīvo un strādā Barselonā, ir ļoti nobažījusies.

Vakarā premjerministrs Dž. Konte paziņo, ka visā valsts teritorijā ir jāievēro karantīna. Ziemeļitālijas “sarkanajās” zonās pārvietošanās ierobežojumi jau ir aktivizēti un šo apgabalu iedzīvotāji ir izolācijā.

Skolas ir slēgtas, futbola čempionāts, kā arī izklaides un sporta pasākumi — atcelti, ir aizliegts apmeklēt slimniekus veselības aprūpes iestādēs. Nedrīkst ceļot ne ar sabiedrisko, ne privāto transportu, un nebūtiskas ražošanas darbības ir apturētas.

Sirrealitātes apmetnis ieskauj Itāliju. Apjukums, bailes: šķiet, ka vīruss izplešas nekontrolēti un nav iespējams to apturēt.

Skarbo realitāti simbolizē divas ainas: gara militāro transportlīdzekļu rinda Bergamo transportē mirstīgās atliekas ārpus reģiona, jo kapos vairs nav vietas, un spēcīgs, no atmiņas neizdzēšams skats no 28. marta vispasaules televīzijas pārraides: pāvesta Franciska lūgšana tukšajā Svētā Pētera laukumā.

Itālijas arodbiedrības no paša sākuma sadarbojas ar valdību, lai būtiskas ražošanas darbības būtu drošas un turpinātu darboties, nodrošinot iedzīvotājiem nepieciešamās preces lielveikalos un zāles aptiekās. Arodbiedrība ne uz mirkli nav pārtraukusi atbalstīt tos, kas zaudē darbu, un centienus panākt vienošanos ar uzņēmējiem, lai organizētu attālinātu darbu vai garantētu ienākumu atbalstu, kuri vairs nav droši.

Situāciju slimnīcās nav iespējams kontrolēt: visas gultasvietas aizņemtas, intensīvās terapijas nodaļas ir pārpildītas, veselības aprūpes darbinieki: medmāsas, ārsti, sanitāri — uz sabrukuma robežas, jo spiesti atrasties karantīnā tālu no mājām, strādāt bez atelpas, izturēt briesmīgu psiholoģisku slogu, atbalstot cilvēkus, kas mirst bez tuvinieku mierinājuma.

Tajā brīdī mēs sev teicām, ka “notikušo nekad neaizmirsīsim”. Pašlaik cenšamies virzīties uz priekšu, taču vīruss nav uzvarēts: mazāki vai lielāki uzliesmojumi parādās dažādās ES valstīs, un katra no tām reaģē savā veidā, īstenojot savus pasākumus. Tieši tagad, kad Eiropas Savienībai, pateicoties milzīgajam ekonomiskajam atbalstam, ko tā sniedz visām valstīm, būtu jārīkojas vienoti, koordinējot atsevišķu valstu centienus, kļūst skaidrs, ka tas joprojām ir sarežģīti. Taču šo karu nevar uzvarēt vienatnē.

Šajos mēnešos arodbiedrības balss ir bijusi spēcīgāka nekā jebkad iepriekš. Arodbiedrība nav abstrakta koncepcija: tie ir darba ņēmēji un ņēmējas, kas valstij izvirza taisnīgas prasības attiecībā uz sociālo vienlīdzību, cieņu un respektu. Tie, kas ir pieredzējuši apstākļus slimnīcās, veco ļaužu pansionātos, tirdzniecībā, uzkopšanā, transportā, uzņēmumos, kuros tiek pārkāptas pamattiesības arodveselības un darba drošības jomā, var mums norādīt, kā mainīt ekonomisko un sociālo modeli, kas parāda savu iespēju robežas un apdraud nākamo paaudžu nākotni.

Lūk, tieši to es vēlētos savām meitām, Ilarijai, kas studē Milānā, un Miriamai, kas strādā Barselonā: pasauli, kas atbilst viņu vajadzībām un ir ekonomiski, vidiski un sociāli ilgtspējīga.