Žurnālisti ar invaliditāti var vienlīdz labi veikt savu darbu, kā arī pavērt atšķirīgas un jaunas perspektīvas. Kāpēc tad tik maz no viņiem strādā medijos? Lars Bosselmann no Eiropas Neredzīgo savienības raksta par to, ka personas ar invaliditāti ir nepietiekami pārstāvētas mediju nozarē un ka ziņās jābeidz par viņiem runāt stereotipiski.

Visu demokrātisku valstu pamatā ir pamatprincipi, un viens no vissvarīgākajiem ir preses brīvība. Šī brīvība palīdz nodrošināt politisko līderu darbības pārredzamību sabiedrībai. Tā arī ļauj mums piekļūt informācijai bez ārējas ietekmes.

Tomēr joprojām ir tādi mediju prakses aspekti, kas ir jāuzlabo, it īpaši runājot par daudzveidību. Attiecībā uz pārstāvību medijos vai ar dažādām sociālajām grupām saistītu tematu atspoguļojumu mēs joprojām ne tuvu neesam nodrošinājuši vienlīdzību.

Pašreizējie dati liecina, ka personas ar invaliditāti nav pietiekami nodarbinātas laikrakstos, radiostacijās un televīzijas raidorganizācijās. Tas ir ļoti satraucoši, ņemot vērā, ka līdz pat 16 % pasaules iedzīvotāju saskaras ar zināma veida invaliditāti. Turklāt, kā uzsvērts UNESCO ziņojumā, personas ar invaliditāti visā pasaulē bieži saskaras arī ar aizspriedumiem, ko rada stereotipiski attēlojumi medijos.

Lai mainītu sabiedrības priekšstatu par personām ar invaliditāti, mums ir jāvērš uzmanība uz to, cik svarīgi ir šīs personas iekļaut ziņu apspriešanā un satura radīšanā.

Sabiedrībai ir jāsaprot, ka mediju nozare nebūs pilnībā iekļaujoša, kamēr personas ar invaliditāti nebūs iesaistītas darba plūsmā. Turklāt ar invaliditāti saistītie jautājumi jāaplūko, izmantojot atšķirīgu pieeju: mediju uzņēmumiem būtu jāatzīst, ka personas ar invaliditāti ir personas, kurām būtu jāizmanto savas tiesības tāpat kā citiem. Turklāt, tā kā satura formāti pastāvīgi mainās, mums ir vajadzīgi eksperti, kas šos formātus darītu pieejamus un iekļaujošus. 

Lai arī personas ar invaliditāti mediju nozarē ir nepietiekami pārstāvētas, mēs joprojām varam atrast ļoti iedvesmojošus piemērus, kas liecina, ka personas ar invaliditāti var radīt izcilu saturu.

Nesen Eiropas Neredzīgo savienība savā raidierakstu sērijā pārraidīja īpašu epizodi par Parīzes 2024. gada paraolimpiskajām spēlēm. Epizodē mēs runājām ar neredzīgu žurnālisti francūzieti Laetitia Bernard, kas strādā radiostacijā “Radio France”. L. Bernard ziņoja ne tikai par šāgada paraolimpiskajām spēlēm, bet arī par 2012. un 2016. gada spēlēm attiecīgi Londonā un Riodežaneiro. Turklāt viņa sagatavoja ziņas par ziemas paraolimpiskajām spēlēm Sočos 2014. gadā un Phjončhanā 2018. gadā.

“Tādiem pasākumiem kā paraolimpiskās spēles ir pozitīva ietekme uz šķēršļu likvidēšanu un stereotipu pārvarēšanu,” intervijas laikā uzsvēra L. Bernard. “Pat ja žurnālistam ir invaliditāte, viņš var strādāt efektīvi un pat no cita rakursa izklāstīt lietas,” viņa piebilda. Pieredze, ko guvusi L. Bernard, un viņas pārdomas par šo tematu mums apliecina, ka arī šis aspekts ir jāņem vērā, lai izveidotu iekļaujošāku sabiedrību: vienlīdzībai jābūt mediju nozares stūrakmenim.

Lars Bosselmann ir Eiropas Neredzīgo savienības (EBU) izpilddirektors.