Alexandra Borchardt
Provokatīvā interpretācijā žurnālistika un ģeneratīvais mākslīgais intelekts ir savstarpēji pretrunīgi: žurnālistika nodarbojas ar faktiem; ģeneratīvais MI aprēķina varbūtības. Vai varbūt vēlaties, lai reportieri tukšumus stāstā aizpildītu ar jebko, kas tikai izklausās ticams? Tāpēc, ka tieši šādi darbojas ģeneratīvais mākslīgais intelekts. Tomēr ģeneratīvais mākslīgais intelekts paver milzīgas iespējas uzlabot žurnālistiku, sākot no tās izmantošanas ideju radīšanā, interviju jautājumos un virsrakstos līdz tās lomai datu žurnālistikā un ātrā dokumentu analīzē. Tas var arī palīdzēt pārvarēt formātus un valodas, un tas var pārvērst tekstus videomateriālos, raidierakstos un vizuālos materiālos, transkriptēt, tulkot, ilustrēt un padarīt saturu pieejamu tērzētavu formātos. Šie aspekti varētu palīdzēt sasniegt cilvēkus, kuri iepriekš ir bijuši nepietiekami apkalpoti: hiperlokālā auditorija, tie, kuriem trūkst lasītprasmes vai izpratnes prasmes vai kuriem ir cita veida traucējumi, un tie, kuri vienkārši neinteresējas par žurnālistikas lietošanu tradicionālajā veidā. Kā norādīja Nīderlandes sabiedriskās raidorganizācijas NPO stratēģijas un inovācijas direktore Ezra Eeman: “Ar ģeneratīvo MI mēs varam labāk pildīt savu sabiedrisko pakalpojumu misiju; tas veicinās interaktivitāti, pieejamību un radošumu. Mākslīgais intelekts mums palīdz nodot vairāk mūsu satura mūsu auditorijai.”
Tomēr, lai gan dažus nozares dalībniekus nepārprotami jau ir apreibinājuši ģeneratīvā MI solījumi, šī tehnoloģija rada ievērojamus riskus žurnālistikai. Divi svarīgākie faktori ir vispārējs uzticēšanās zudums informācijai un uzņēmējdarbības modeļu turpmāka vājināšanās vai pat izzušana. Kā jau minēts, “halucinācijas” – termins, ko izmanto, lai apzīmētu ģeneratīvā MI tendenci fabricēt atbildes, izveidojot faktu un avotu līdziniekus – faktiski ir tehnoloģijas iezīme, nevis kļūda. Taču problēma kļūst vēl dziļāka. Tā kā ģeneratīvais MI ļauj ikvienam dažu minūšu laikā radīt jebkāda veida saturu, tostarp dziļviltojumus, pastāv risks, ka sabiedrība varētu zaudēt uzticēšanos visam tur esošajam saturam. Medijpratības apmācība jau tagad iesaka ikvienam būt skeptiskam pret tiešsaistē atrasto saturu; šis veselīgais skepticisms var kļūt par tiešu neuzticēšanos, ja satura fabricēšana pastiprināsies. Vēl nav skaidrs, vai tradicionālie mediju zīmoli gūs labumu no vadošajiem orientieriem šajā informācijas pasaulē, vai arī visi mediji šajā kontekstā tiks uzskatīti par neuzticamiem.
Ģeneratīvās meklēšanas iespiešanās šo problēmu pastiprina, jo draud padarīt žurnālistiku arvien neredzamāku. Agrāk Google meklējumi nodrošināja virkni saišu, no kurām daudzas bija saistītas ar uzticamiem mediju zīmoliem, savukārt tagad meklēšanas rezultātus arvien vairāk veido ģeneratīvais MI. Cilvēki var ieraudzīt pirmā līmeņa atbildes teksta veidā; viņiem vairs nav jāiedziļinās tālāk. Nav brīnums, ka mediju vadītāji ir šausmās. Daudzi no viņiem steidzas ieviest MI efektivitātes palielināšanai, kas, protams, nepildīs savu uzdevumu, kad vajadzēs vēl vairāk ieguldīt kvalitatīvā žurnālistikā, lai auditorijai parādītu atšķirības starp tikai “saturu”, no vienas puses, un uz labu izpēti balstītu, precīzu un uzticamu žurnālistiku, no otras puses.
Ir vajadzīga ētiska pieeja MI izmantošanai medijos. Pirmkārt, mediju organizācijām ir vajadzīga MI stratēģija, un jākoncentrējas uz to, ko tehnoloģija var veicināt sabiedrisko pakalpojumu vērtības nodrošināšanā. Resursi ir jākoncentrē uz to, kas ir vēlams un attiecīgi jāīsteno, vienmēr apzinoties to, ka mākslīgajam intelektam ir ievērojamas vidiskās un sociālās izmaksas. Vienmēr vajadzētu būt iespējai pateikt “nē”. Organizācijām būtu arī jāizmanto sava spēja un ietekme, pērkot produktus, lobējot regulējumu un iesaistoties debatēs par autortiesībām un datu aizsardzību. Uz spēles ir likts daudz. Lai izvairītos no kaitējuma palielināšanās, ikvienam uzņēmumam ir obligāti regulāri jāpārbauda produkti, ko tas izmanto, aizspriedumu un stereotipu ziņā. Visbeidzot, šajā strauji mainīgajā vidē, kurā katru dienu tiek ieviesti jauni produkti, savrupība ir bīstama. Lai plānotu atbildīgu virzību uz priekšu, ir svarīgi iesaistīties un veicināt sadarbību nozarē un starp nozari un tehnoloģiju uzņēmumiem.
Taču nav šaubu, ka ģeneratīvais MI lielā mērā palielinās mediju atkarību no lielajām tehnoloģijām. Jo vairāk tehnoloģiju uzņēmumi integrē MI rīkus lietojumos, ko cilvēki izmanto ikdienas dzīvē, jo mazāka būs mediju organizāciju kontrole pār praksi, procesiem un produktiem. Tad to ētikas pamatnostādnes varētu būt tikai papildinājums kaut kam, kas jau sen ir izlemts citur.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, šāda hipotēze varētu būt pārsteigums: rītdienas žurnālistika varētu šķist visai līdzīga vakardienas žurnālistikai, un cerams, ka tā būs labāka. Taču daļa mūsdienu žurnālistikas izzudīs. Tāpat kā vienmēr, žurnālistika būs saistīta ar faktiem, pārsteigumiem, vēstījumiem un atbildību. Runa būs par stabilu, lojālu un uzticamu attiecību veidošanu ar auditoriju, sniedzot norādījumus, vadot sarunas un atbalstot kopienas. Mākslīgā satura pasaulē tam, ko saka, domā un jūt reāli cilvēki, būs īpaša nozīme. Reportieri ir īpaši sagatavoti, lai to atklātu. Taču mākslīgais intelekts var palīdzēt žurnālistikai sasniegt labākus rezultātus: apkalpot indivīdus un grupas atbilstoši viņu vajadzībām un dzīves situācijām; kļūt iekļaujošākiem, vietējākiem un bagātinātiem ar datiem veidos, kas iepriekš nebija pieejami. Kā par mākslīgo intelektu ir komentējusi Zviedrijas televīzijas izpilddirektora vietniece Anne Lagercrantz: “Tas būtiski mainīs žurnālistiku, bet, cerams, nemainīs mūsu lomu sabiedrībā. Mums ir jāstrādā pie tā, lai mediju nozare būtu uzticama. Mums ir jāizveido drošas vietas informācijai.” Droši var secināt to, ka MI laikmets rada vislielāko risku nevis pašai žurnālistikai, bet gan tās uzņēmējdarbības modeļiem.
Šā teksta pamatā ir brīvi lejupielādējams ziņojums “Trusted Journalism in the Age of Generative AI”, ko 2024. gadā publicēja Eiropas Apraides savienība un ko sagatavojuši un rakstījuši Dr. Alexandra Borchardt, Kati Bremme, Dr Felix Simon and Olle Zachrison.
