Albāņu imigrants Grieķijā Almir Hoxhaj tagad grieķiski runā tikpat labi kā savā dzimtajā valodā. Pēc vairāk nekā 30 Grieķijā pavadītiem gadiem viņš jūtas kā daļa no valsts, taču nav bijis viegli pielāgoties Grieķijas sabiedrībai, kur vārds “albānis” pat tiek lietots kā apvainojums. Šis ir viņa personīgais stāsts.

Esmu dzimis mazā ciematā Avlonas rajonā, kur dzīvoju līdz divpadsmit gadu vecumam. Mana ģimene pārcēlās uz Tirānu, bet 1997. gadā es pieņēmu smago lēmumu meklēt labāku nākotni Grieķijā. Tolaik pēc robežu atvēršanas albāņiem bija ierasts meklēt drošību Grieķijā, jo šķita, ka to atvieglo sauszemes robežas. Es šķērsoju robežu kājām astoņpadsmit reizes. Es baidījos no jūras. Pat atceros savu pēdējo piecu dienu posmu ceļā uz Veroju, kur, neraugoties uz nepārtraukto lietu, es biju neticami izslāpis. Kad galu galā es turēju rokā glāzi ar ūdeni, ar to nepietika, lai remdētu slāpes. Tāds bija manas dzīves sākums Grieķijā. Ar pilnu glāzi ar ūdeni rokā.

Mana pirmā saskarsme ar šo valsti notika, kad man bija 15 gadu un kad es kopā ar draugiem slepus šķērsoju robežu. Mums pat prātā neienāca, ka darām kaut ko nelikumīgu. Ja es būtu varējis bēgt uz Grieķiju, es to darītu. Grieķija, tās valoda, mitoloģija un vēsture mani īpaši interesēja. Vasarā es smagi strādāju, mēģinot atbalstīt savu ģimeni. Mana galīgā pārcelšanās uz Grieķiju bija sarežģīta: juridiskā nenoteiktība, rasisms un problēmas, kas saistītas ar integrāciju. Skaidri atceros vienu incidentu pašā sākumā. Biju tur nelikumīgi, bez apdrošināšanas, nezinādams valodu, un viens no maniem zobiem nolūza. Mana vienīgā iespēja bija to izraut pašam, pie spoguļa ar dažām knaiblēm, ko lietoju darbā. Mana mute bija pilna ar asinīm.

Pielāgoties Grieķijas sabiedrībai nebija viegli. Kā pirmās paaudzes migrants es jutos kā svešzemnieks, it kā man mutē pastāvīgi būtu asinis. Biju tur nelikumīgi un baidījos doties pastaigā vai uz kafejnīcu. Es visur pieredzēju rasismu dažādos veidos. Kāds tēvs draudēja savam mazajam bērnam, ka pasauks albāni viņu apēst, ja neuzvedīsies klusu. Man tika atteikta ieeja kafejnīcās, klubos un citās vietās, no kurām dažās, kad pirmo reizi tur ierados, pat bija zīme “Albāņiem ieeja aizliegta”. Viņi mūs sauca par netīriem, jo mums ir cita reliģija. Attiecības starp grieķiem un albāņiem tagad ir labākas, lai gan joprojām pastāv stereotipi. Vārds “albānis” Grieķijā pat tiek lietots kā apvainojums. Tur bija rasisms, kas joprojām pastāv, taču tagad tas ir maigāks. Laiki ir mainījušies. Tomēr rasisms pastāv joprojām, un to pastiprina finansiālas grūtības un izglītības trūkums.

Aizspriedumi un diskriminācija ir dziļi iesakņojušies un bieži vien rada ekstrēmus politiskus un sociālus modeļus, kas izvēršas plašumā un pat sasniedz Eiropas Parlamentu. Tas ir skumji! Lai gan situācija ir uzlabojusies, tā joprojām ir realitāte. Tomēr ir cerības jaunākajām paaudzēm. Mūsu bērniem būs lielākas izredzes tikt pilnībā pieņemtiem. Tas attiecas arī uz manu 12 gadus veco meitu.

Šodien, strādājot kā būvuzņēmējs, es atskatos pagātnē ar jauktām izjūtām. Pielāgošanās grūtības un pieņemšanas trūkums, ar ko saskāros, bija ikdienas realitāte. Tomēr šo problēmu rezultātā manī izveidojās dziļāka izpratne par dzīvi un integrācijas nozīmi.

Albānija joprojām ir daļa no manis. Es skaidri atceros komunistiskā režīma gadus. Tas bija paranoijas, baiļu, nedrošības un galējas nabadzības laiks. Režīma krišana nesa ne tikai atvieglojumu, bet arī jaunas problēmas, piemēram, bezdarbu un noziedzību. Šī pieredze mani veidoja: tā iemācīja novērtēt stabilitāti un brīvību, ko esmu atradis Grieķijā.

Personīgi es jūtos saistīts ar Grieķiju. Lai gan mana sirds ir manā ciematā Albānijā, mana dzīve ir šeit. Grieķu valodu es protu tikpat labi kā savu dzimto valodu. Mana pieredze, mana cīņa un mani sasniegumi man liek justies kā daļai no šīs valsts. Es ceru, ka ar laiku Grieķijas iedzīvotāji mūs pilnībā pieņems, atzīstot mūsu ieguldījumu sabiedrībā.

Migrācija ir pārbaudījums, kas saistīts ne tikai ar problēmām, bet arī ar iespējām, un kā albāņu migrants Grieķijā es no tā nevarēju izvairīties. Mans stāsts ir piepildīts ar pārbaudījumiem, pielāgošanos un cerībām.

Turpmākajos gados es turpināšu savu dzīvi Grieķijā, kas ir mana mājvieta, un Albānijā kā līdztiesīgā Eiropas Savienības dalībvalstī. Tagad tā ir mūsu visu dzimtene.

Almir Hoxhaj ir 47 gadi. Viņš dzīvo un strādā Tripolē – mazā pilsētā Peloponēsas pussalā Grieķijā. Viņam ir 12 gadus veca meita. Viņa iecienītākā pilsēta ir Berlīne. Viņš brīvi runā un raksta grieķiski un ir pārtulkojis grieķu valodā albāņu autora Rudi Erebara grāmatu “Rītausmas zvaigžņu sāga” [Το έπος των άστρων της Αυγής]. Šai grāmatai 2017. gadā tika piešķirta Eiropas Savienības Literatūras balva, un tajā aprakstīta Albānijas iedzīvotāju traģēdija 20. gadsimtā. Lai gan šis stāsts norisinās pagājušajā gadsimtā, totalitārisma, fašisma un iracionālisma būtība diemžēl joprojām ir aktuāla arī šodien, tikai “mūsdienīgākās” formās.