Autors: Andrey Gnyot

Lai Baltkrievijā tiktu arestēts, pietiek izvēlēties nepareizu profesiju. Kā izrādās, par šādu liktenīgu kļūdu jūs var arestēt pat Eiropas centrā, piemēram, Serbijā. Un to palīdzēs izdarīt tāda prestiža starptautiska organizācija kā Interpols. Manos vārdos ir jūtams rūgtens sarkasms un rūgta patiesība, bet es nepārspīlēju. Mani sauc Andrey Gnyot. Esmu baltkrievu kinorežisors, žurnālists un bijušais politieslodzītais. Šis ir mans stāsts.

1999. gadā es nolēmu kļūt par žurnālistu. Televīzija un radio bija mana aizraušanās, sapnis un vaļasprieks. Vai septiņpadsmitgadīgs jaunietis būtu varējis iedomāties, ka viņa valstī neatkarīga žurnālistika tiks nodēvēta par ekstrēmismu un visi pārējie mediji tiks padarīti par propagandas ruporiem? Nē, neviens no mums negaidīja, ka kas tāds notiks 21. gadsimta Eiropā. Tomēr tieši šāda situācija šobrīd ir diktatoriskajā Baltkrievijā: valstī nav neviena neatkarīga plašsaziņas līdzekļa. Visas plašsaziņas līdzekļu struktūras pieder valstij. Valsts stingri kontrolē redakcionālo politiku, kas ir ļoti vienkārša: Lukašenko pašpasludinātā vara tiek slavināta, un ikviens, kurš uzdrošinās to kritizēt, pat ja tas tiek darīts konstruktīvi, tiek dēvēts par “tautas ienaidnieku”, izmantojot no komunistiskās pagātnes aizgūtu epitetu.

Tādējādi 2000. gadu vidū jauns un naivs žurnālistikas absolvents mēģināja rast savu vietu šajā profesijā. Studiju laikā un pēc tām es guvu lielu praktisko pieredzi televīzijā un radio un skaidri zināju, ko vēlos. Taču iespēju logs strauji aizvērās: privātās radiostacijas slēdza vai pārņēma valsts, bet neatkarīgās televīzijas nespēja nodrošināt apraides frekvenci. Izvēle bija maza: vai nu nodarboties ar propagandu, vai arī izvairīties no jutīgiem jautājumiem un aprobežoties ar bezzobainu izklaidi. Žurnālistika Baltkrievijā izdzīvoja, tikai pateicoties dažiem laikrakstiem un neatkarīgiem interneta portāliem. Daudzi žurnālisti pameta profesiju, daudzi tika pakļauti represijām. Baltkrievijas Informācijas ministrija regulāri izteica brīdinājumus plašsaziņas līdzekļiem, un pietika ar trim brīdinājumiem, lai to licence tiktu anulēta. Saskaņā ar Baltkrievijas Žurnālistu asociācijas datiem 2020.-2024. gadā laikrakstu skaits samazinājās par 21 %. Baltkrievijas tirgū palika tikai nekaitīgas publikācijas, piemēram, vasarnīcu īpašniekiem, joku un krustvārdu mīklu mīļotājiem. Iestādes vai nu slēdza visas neatkarīgās sociālpolitiskās publikācijas, vai arī tās izvēlējās atteikties no drukāšanas, jo to darbība bija kļuvusi neiespējama.

Par laimi, man izdevās atrast kompromisa risinājumu, – es publiski pārorientējos uz režiju un radošo darbu, kur guvu ievērojamus panākumus. Tajā pašā laikā turpināju žurnālistikas darbu kā brīvprātīgais, neizpaužot savu vārdu, lai netiktu atklāts. Tā izrādījās efektīva taktika. Izmantojot visu savu pieredzi un profesionālos kontaktus, es varēju nodrošināt neatkarīgos plašsaziņas līdzekļus ar svaigiem videomateriāliem no 2020. gada, kā arī varēju iesaistīties pilsoniskajā un politiskajā aktivitātē, – kļuvu par cilvēktiesību pilsoniskās kustības “Baltkrievijas brīvo sportistu asociācija SOS.BY” līdzdibinātājiem. Nedomāju, ka mani var apsūdzēt neobjektivitātē un ieinteresētībā, jo es izvēlējos nostāties savas valsts iedzīvotāju pusē, – diktatūrai nav nekā kopēja ar objektivitāti, tāpat kā propagandai nav nekā kopēja ar žurnālistiku.

2021. gadā preses brīvības reitingā Baltkrievija ieņēma 158. vietu no 180 valstīm. Salīdzinot ar 2020. gadu, tā nokritās par piecām vietām. “Baltkrievija ir mediju darbiniekiem bīstamākā valsts Eiropā,” brīdina starptautiskā cilvēktiesību organizācija “Reportieri bez robežām”.

Pievērsiet uzmanību baltkrievu vēlmēm 2020. gada protestu laikā: 60 % respondentu galvenais ziņu avots ir internets un sociālie mediji. Televīzija – tikai 11 % respondentu. Preses izdevumi – 7 %, radio – 5 %. To apzinājies, diktatoriskais režīms sāka rīkoties skarbi un bez kompromisiem. Galvenais izgudrojums bija cīņa pret “ekstrēmismu” kā pamats cenzūrai un vajāšanai. Varas iestādes bloķē piekļuvi to plašsaziņas līdzekļu saturam, kuri turpina savu darbību no ārvalstīm, un jebkura sadarbība ar tiem tiek uzskatīta par ekstrēmisma izpausmi.

Baltkrievijā 2023. gada beigās ieslodzījumā atradās 32 žurnālisti. Aizturēšanas centros žurnālisti ir bijuši pakļauti spiedienam un necilvēcīgai attieksmei. Pēc cilvēktiesību aktīvistu teiktā, blogeris un žurnālists Igors Losiks no “Radio Brīvība” ilgstoši rīkoja badastreiku cietuma kolonijā, pēc tam sagraizot sev rokas un kaklu. Viņam tika piespriests 15 gadu cietumsods. Ir pastiprinājusies kriminālvajāšana par jebkāda veida sadarbību ar neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem, ko dēvē par “ekstrēmistu formācijām”. Jauna tendence ir vajāt ne tikai pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, bet arī parastos iedzīvotājus, kuri komentē jebkādus sociālus un politiskus pasākumus žurnālistiem.

2024. gada 31. oktobrī Baltkrievijas režīms pasludināja manu personīgo Instagram kontu par “ekstrēmistisku materiālu”. Tas nozīmē, ka ne tikai es, bet arī visi mani sekotāji Baltkrievijā tiks saukti pie atbildības par pievienošanos manam kontam. Diktatūra par “ekstrēmistiskiem“ ir atzinusi vairāk nekā 5000 interneta resursu Baltkrievijā. Iespējams, neviena cita valsts Eiropā nespēj lepoties ar šādu iespaidīgu statistiku! Vai mēs, baltkrievi, uzskatām, ka Baltkrievijas žurnālistikas problēmai tiek pievērsta pietiekama uzmanība? Teikšu jums godīgi: nē, šai problēmai netiek pievērsta pietiekama uzmanība. Baltkrievijā ne tikai tiek likvidēta žurnālistikas institūcija, bet arī fiziski iznīcināti žurnālistikas profesionāļi.

Diktatūra cenšas vajāt žurnālistus un aktīvistus arī ārpus Baltkrievijas. Mans gadījums ir spilgts šādas vajāšanas piemērs. Režīms ir iemācījies izmantot demokrātiskās institūcijas, lai sasniegtu savus briesmīgos mērķus. Žurnālisti, aktīvisti, blogeri un politiski aktīvi pilsoņi tiek vajāti par nodokļu noziegumiem, galvenokārt par nodokļu nemaksāšanu pagātnē. Tas ir izrādījies lielisks dūmu aizsegs, lai slēptu politiskos motīvus, kas ir vajāšanas pamatā. Cilvēktiesību aktīvists un Nobela prēmijas laureāts Ales Bialiatski atrodas cietumā par apsūdzībām finanšu jomā. Neatkarīgā plašsaziņas līdzekļa “TUT.BY” (ko režīms iznīcināja 2020. gadā) galvenā redaktore un viņas kolēģi atrodas ieslodzījumā pēc tā paša finanšu panta. To pašu pantu par finanšu noziegumiem Interpols akceptēja manis meklēšanai. Interpolam bija vajadzīgi gandrīz astoņi mēneši, lai veiktu iekšējo izmeklēšanu un secinātu, ka manis meklēšana ir pretrunā ar viņu konstitūcijas 2. un 3. pantu. Neraugoties uz to, mani aizturēja un ieslodzīja Belgradas centrālajā cietumā uz septiņiem mēnešiem un sešām dienām. Es pavadīju piecus mēnešus mājas arestā ar stingriem ierobežojumiem. Serbijas Augstākā tiesa divas reizes nolēma izdot mani diktatoriskajai Baltkrievijai. Divas reizes mēs ar manu advokātu šo lēmumu veiksmīgi pārsūdzējām. Kopumā man tika nozagts viens mans dzīves gads un mana fiziskā un garīgā veselība. Tas viss tāpēc, ka izvēlējos nepareizo profesiju nepareizajā valstī. Tikai tāpēc, ka man bija viedoklis, kuru paudu ar aktīvu pilsoniskumu.

Par laimi, man izdevās uzvarēt; pretējā gadījumā jūs šos vārdus nelasītu. Pateicoties žurnālistu, politiķu, pilsoniskās sabiedrības un organizāciju neticamajai solidaritātei, es pametu Serbiju un nonācu drošībā Berlīnē. Taču mans stāsts vēl nav galā. Man priekšā vēl ir ilgs atveseļošanās process un cīņa. Zinu, ka esmu patiesi izvēlējies savu amatu, pat ja daži to uzskata par ekstrēmismu. Zinu, ka neatkarīga žurnālistika ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa. Tādas sabiedrības, kādu baltkrievi vēlas izveidot. Un mēs sagaidām, ka šajā svarīgajā darbā nebūsim vieni paši.