Tetyana Ogarkova

Šā gada marta sākumā devos prom no Kijevas ar ļoti smagu sirdi. Divas dienas pavadīju ceļā uz Franciju, lai piedalītos simpozijā par Ukrainu. Tāpēc nevarēju apmeklēt svarīgu ceremoniju Kijevā. Mūsu draudzene, dzejniece Svitlana Povaliaieva, tajā laikā bija Maidana laukumā, galvaspilsētas centrālajā laukumā, kur notika atvadu ceremonija par godu viņas vecākajam dēlam Vasiļam, kurš 28 gadu vecumā krita kaujā. Viņa jaunākais brālis Romāns tika nogalināts kaujā 2022. gada vasarā, atbrīvojot Harkivas reģionu. Viņam bija 24 gadi.

Kāpu vilcienā ar baiļu sajūtu sirdī. Mūsu ģimenes mājās palika mani trīs bērni. Tā nebija pirmā reize, kad kara laikā devos īsā braucienā uz ārzemēm. Taču šoreiz mani pārņēma trauksme.

Zināju, ka nenovēršamu Krievijas ballistisko raķešu draudu gadījumā mans telefons nerādīs sarkanu brīdinājuma signālu. Dažas dienas es būšu 2000 kilometru no mājām bez piekļuves informācijai par manu meitu drošību. Sajūta bija nepanesama.

Ja brīdināšanas sistēma klusētu, tas būtu tāpēc, ka Amerikas Savienotās Valstis bija pārstājušas sūtīt Ukrainai izlūkdatus, tostarp tos, kas palīdz laikus atklāt no Krievijas teritorijas izšautas ballistiskās raķetes. ASV arī apturēja militāro atbalstu, pat tik tālu, ka aizliedza piegādāt jau uz Poliju nosūtīto ekipējumu.

Dažas dienas vēlāk atgriezos Ukrainā. Pa to laiku bija notikušas Ukrainas, ASV un Saūda Arābijas delegāciju sarunas. Ukraina pauda gatavību pilnīgam un tūlītējam pamieram, ja Krievija darīs to pašu. Donalds Tramps bija apmierināts. Atgriezās gan ASV izlūkdati, gan arī militārā palīdzība, par ko bija panākta vienošanās ar Baidena administrāciju.

Taču uzticēšanās bija zudusi. Pēc nodevības ir grūti izlikties, ka viss ir kārtībā.

Vai Eiropa arī jūtas nodota? Beidzies laiks, kad ASV vadībā NATO gādāja par Eiropas drošību. MAGA ideoloģijas pielūdzējiem tas vairs nešķiet svarīgi. Viņi plāno, cik iespējams, samazināt militāro un humanitāro klātbūtni Eiropā un izraut Krieviju, agresoru, no diplomātiskās un ekonomiskās izolācijas.

Trampa vēlme pēc iespējas ātrāk un vienalga kā panākt pamieru Ukrainā nav izskaidrojama ar viņa rūpēm par Ukrainas ciešanām. Vienīgais, ko viņš vēlas, ir samazināt izmaksas ASV budžetam. ASV vairs nepiedalās Ramšteinas grupas sanāksmēs, un šajā gadā nav paredzēta papildu ASV militārā palīdzība.

Miers uz Ukrainas sakāves rēķina ASV administrācijai nerūp. Sūtņi Stīvs Vitkofs un Kīts Kellogs rosina sadalīt Ukrainu divās vai trīs atsevišķās daļās, kā pēckara Vāciju. Tā, it kā Ukraina būtu agresors, kas zaudējis karu.

Taču arī Eiropa ir apdraudēta. Tramps plāno samazināt ASV karavīru skaitu Eiropā un pieprasa katrai NATO dalībvalstij 5 % IKP atvēlēt aizsardzībai, jo viņš uzskata, ka Eiropas aizsardzība ir Eiropas problēma.

Krievija to visu vēro. Krievijai NATO bez ASV vadības nav nedz aizsardzības spēks, nedz atturošs faktors. Cik ilgs laiks būtu vajadzīgs, lai izveidotu “aizsardzības Eiropu”, kas viena pati spēj garantēt savu drošību? Ja šis jautājums jums šķiet pārāk abstrakts, mēģiniet atbildēt uz šo: kuri eiropieši dosies aizstāvēt Baltijas valstis, ja Krievija tām uzbruks pēc 2025. gada septembrī paredzētajiem manevriem Baltkrievijā?

Pēc Amerikas nodevīgās rīcības Eiropa stāv ļoti skaidras izvēles priekšā: šodien aizstāvēt Ukrainu tā, kā tā aizstāvētu sevi, vai rīt sagaidīt Krievijas armiju savā teritorijā. Šī cīņa nebūs viegla, bet cīņa nekad nav zaudēta, pirms tā nav sākusies.

Marta beigās pamanīju Ukrainas sabiedriskās domas aptaujas rezultātus. Vairāk nekā 80 % ukraiņu ir gatavi turpināt cīņu pret Krieviju, pat bez ASV atbalsta.

Vēl gan nav zināms, cik daudz eiropiešu mūs atbalstīs.