Janusz Pietkiewicz: Vispārējas nozīmes pakalpojumi pandēmijas laikā

Februāra beigās un marta sākumā izpētes darbu un debašu periodā kā katru gadu šajā laikā mēs piedalījāmies bulgāru draugu priecīgajos martenicas svētkos. Vilkām šauras rokassprādzes, kas sapītas no baltām un sarkanām aukliņām, priecājāmies par vilnas dzijas lellītēm, kas tika dāvinātas kā laimes amulets. Varēja just optimismu par pavasara iestāšanos. Vēlējām viens otram veiksmi piecu gadu pilnvaru termiņa beigu posmā EESK.

Instinktīvi centāmies izstumt no apziņas apdraudējumu, ko mūsu sakārtotajai dzīvei ES sirdī nesa vīruss no Āzijas. Tiesa, no Eiropas dienvidiem jau nāca signāli un nopietni brīdinājumi, taču ES iestāžu procedūrām vajadzēja mūs pasargāt no pandēmijas. Bez tam, kā ar smaidu apgalvoja kolēģi no Donavas reģiona, galu galā malks no mājas aptieciņas līdzekļa, proti, martenicas rakija, palīdzēs vienmēr. Patiesībā aicinājumi nodrošināt dezinfekcijas līdzekļus sanāksmju telpās tika ignorēti, bet mums pastāvīgi apgalvoja, ka apdraudējums tiek rūpīgi uzraudzīts, un tas mazināja mūsu bailes no vīrusa.

Vēl trešdien, 11. martā, piedalījos izpētes grupas ECO/505 debatēs par ieteikumiem attiecībā uz ilgtspējīgas Eiropas investīciju plānu. Specializētajās nodaļās apspriedām rīcības plānus, rezervējām kārtējos braucienus. Un te pēkšņi, pēc nedēļas, mūsu dzīve apstājās. Pārvietošanās ierobežojumi! Gribētu to tēlaini salīdzināt ar ātrumu uzņēmuša vilciena strauju bremzēšanu, kad dzirksteles šķīst zem riteņiem.

Neviens nebija gaidījis ierobežošanas pasākumus, kas ar katru dienu kļuva arvien stingrāki. Tas satrieca mūsu dzīves pašos pamatos. Psiholoģisks cunami, sava veida “caur dvēseli plūstošas skumjas”, kā rakstīja Ildefonss Galčiņskis. Pārsteigums par nepieciešamību palikt mājās un bailes ikdienā. Jautājumi par iespēju saņemt palīdzību un nepieciešamos produktus, savu ieradumu revīzija.

Nevarēju pat iedomāties, ka Briselē atkal ieradīšos tikai jūnijā, braucot ar automašīnu pa tukšām automaģistrālēm, jo gaisa pārvadājumi vēl nebija atsākušies. Atceros, kā ar interesi izdrukāju pa e-pastu no ģenerālsekretāra saņemto oficiālo ceļošanas atļauju, proti, dokumentu COVID-19 laissez-passer, kas izdots 2020. gada 29. maijā četrās valodās un apzīmogots ar iespaidīgu apaļu zīmogu. Tam vajadzēja garantēt, ka netikšu aizturēts karantīnā.

Lai būtu drošs, telefoniski lūdzu apstiprinājumu to Vācijas federālo zemju Gesundheitsamt birojos, kuras man vajadzēja šķērsot. Tādējādi 8. jūnijā Briselē piedalījos izpētes grupas ECO/510 pirmajā hibrīdsanāksmē, bet pēc tam – 10. un 11. jūnija plenārsesijā.

Jau toreiz publiskos un sociālos plašsaziņas līdzekļus pārpludināja komentāru okeāns, kā arī aizdomas par iedomātiem īstajiem vīrusa radītājiem. Žēl, ka pagaidām tas nav novedis pie tādu mūsdienīgu darbu tapšanas, kas līdzīgi kā XIV gadsimta rakstnieka Džovanni Bokačo “Dekamerons” vai 1947. gadā tapušais Albēra Kamī romāns “Mēris” patiesi parādītu cilvēka dabas trūkumus un cīņu pret sērgu.

Raugoties no globālās pārvietošanās ierobežojumu pieredzes perspektīvas un ņemot vērā brīdinājumu par atkārtotu SARS-CoV-2 uzbrukumu, kas šoreiz būs kombinācijā ar rudens gripu, kura jau tāpat katru gadu daudzās valstīs laupa cilvēku dzīvības, pat vairāk nekā pašreizējais Covid-19, iedomājos, cik svarīgi ir vispārējas nozīmes pakalpojumi. Gadu desmitiem minētie pakalpojumi bija atstāti novārtā.

Covid-19 pandēmija beidzot parādīja vietējo, reģionālo un ES pakalpojumu sniedzēju ārkārtīgi svarīgo un stabilizējošo funkciju. Sabiedriskajā telpā beidzot ir radusies pārliecība par šo pakalpojumu būtisko lomu, uz kuru balstās Eiropas sociālais modelis un var balstīties kvalitatīva ekonomikas atveseļošana Next Generation EU instrumenta Eiropas zaļā kursa ietvaros.

Energoapgāde un ūdensapgāde, atkritumu apsaimniekošana un sabiedriskais transports ekonomikas iesaldēšanas laikā nodrošināja, ka dzīvības plūsmas mūsu sabiedrībā turpinājās un sniedza drošības sajūtu. Taču bez iepriekš veiktiem ieguldījumiem šajā nozarē nebūtu iespējamas tik ierastas darbības kā rīta duša mājās, kafijas pagatavošana kafijas automātā vai savlaicīga aizkļūšana līdz darbam vai slimnīcai. Tas pats attiecas uz veselības aprūpes problēmām, personu ar invaliditāti un senioru aprūpi. Vispārējas nozīmes pakalpojumi nefunkcionētu bez krīzes pārvaldības procedūrām un ja par tiem nebūtu politiskas izpratnes, kā arī ja tiem nebūtu sabiedrības atbalsta.

Tāpat būtu jāraugās uz ārkārtīgi svarīgo izglītības un zinātnes jomu, kā arī kultūru plašākā nozīmē, un tikai pēc tam jāgaužas par grūtībām, ar kurām saskārāmies krīzes laikā.