EESK loceklis Zsolt Kükedi, Ungārija

Z. Kükedi mums stāsta par savu apņemšanos palīdzēt ukraiņiem gan Ukrainā, gan Ungārijā

Būdams vides organizācijas delegāts, es apzinos, ka šobrīd mēs varam darīt ļoti maz, jo šajā situācijā vides aspekti netiek ņemti vērā. No otras puses, pat visvienkāršākās intereses, līdzjūtības un kaut minimālas palīdzības izpausmes daudz nozīmē tiem, kuri uzņem bēgļus. Strādājot reģionālās attīstības jomā, esmu iepazinies ar daudziem vietējiem pilsētu mēriem un apgabalu vadītājiem, kuri, sākoties karam, uzreiz un nesavtīgi piedāvāja bēgļiem sociālos centrus un kopīgās telpas. Kāda aptuveni 700 cilvēku apdzīvota vieta izmitina vairāk nekā simt cilvēku. Tā viņiem nodrošina pārtiku, pajumti un veļas mazgāšanu. Tūlīt pēc kara sākuma, atgriezies mājās no EESK plenārsesijas, es aizrakstīju 18 vietējo pašvaldību deputātiem, mēriem un apgabala vadītājiem Ungārijas austrumos, jautājot, kāda ir turienes situācija un kā mēs viņiem varētu palīdzēt no tālās Budapeštas. Es neplānoju arī steigties uz robežu, jo pirmajās dienās entuziasma pilnajiem brīvprātīgajiem parasti ir organizatoriskas problēmas humānās palīdzības darbā.

No 18 cilvēkiem, kuriem biju rakstījis, atbildēja deviņi. Pārējiem, domājams, nebija laika lasīt e-pastus vai atbildēt uz tiem, un šajā situācijā tas ir pilnīgi saprotams. Tomēr tie, kas atbildēja, teica, ka mana vēstule viņus iedrošina. Pat ne konkrētas palīdzības piedāvājums, bet tikai fakts, ka mēs par viņiem domājam, un apziņa, ka viņi var pie mums vērsties, viņiem bija liels atvieglojums. Kāds palūdza naudu, jo viņam bija vajadzīgas segas un mazgāšanas līdzekļi. Kāds cits mani novirzīja uz vietu, kur tika lūgti ziedojumi. Taču kopumā viņi solīja dot ziņu, ja situācija ieilgs un viņi finansiāli vai personīgi vairs nevarēs tikt galā.

Rakstot šīs rindas, es zinu, ka drīz atkal būšu mājās un vēlreiz uzrakstīšu šiem deviņiem respondentiem, lai pajautātu, kas notiek tagad un kas viņiem vajadzīgs. Apspriedām, cik sen neesam tikušies, un, lai arī iemesls mūsu saziņai ir šī skumjā situācija, mēs noteikti atradīsim laiku, lai satiktos personīgi. Nav nekā svarīgāka par draugiem, uz kuriem var paļauties.

Palīdzējām arī citā veidā: vākt medicīnas preces un nosūtīt tiem, kuriem tās ir vajadzīgas un kuri tās šajā situācijā nevar saņemt. Daudziem cilvēkiem ir liegta iespēja dabīgā veidā nodrošināt savas fizioloģiskās vajadzības defekta vai slimības dēļ, kas skārusi dažas gremošanas trakta vai urīnceļu daļas. Tas ir ārkārtīgi nepatīkams stāvoklis. Ķermeņa atkritumvielas tiek izvadītas caur stomu, kas ievietota vēdera dobuma sienā. No manas sievas darbavietas piegādājām stomas maisiņus, jo pacientam ir vajadzīgs viens maisiņš dienā, un pēc tam higiēnas apsvērumu dēļ tas jānomaina. Bez tā nevar iztikt ne dienu, citādi tā nav cilvēka cienīga dzīve. Šis ļoti svarīgo maisiņu transports bija pārsteidzoša pieredze. Tomēr mūsu dzīve ir pietiekami sarežģīta, lai saprastu, ka šādā situācijā mums ir jāveic arī neparasti ziedojumi.

Pēc EESK pieprasījuma specializētās nodaļas sanāksmēs apspriedām Ukrainas un Krievijas karu un tā ietekmi uz EESK. TEN specializētajā nodaļā man lūdza sazināties ar kādu, kurš varētu sniegt reportāžu no kaujas lauka, kā arī ar kodolenerģijas jautājumu ekspertu, kas palīdzētu izprast ar Ukrainas kodolspēkstacijām saistīto apdraudējumu. Tā kā, pateicoties darbam attīstības jomā, Ukrainā man ir daudz paziņu, man izdevās sazināties ar Serhii Prokopenko, jaunu vīrieti no Harkivas, inovācijas un uzņēmējdarbības speciālistu, konsultantu un jauno ekonomikas pētnieku, kurš spēja ar mums dalīties nepastarpinātā kara pieredzē. Viņš ziņoja tieši no kaujas lauka, no bunkura Harkivā, jo teritorija, kurā viņš dzīvo, īsi pirms pārraides tika bombardēta. Interneta savienojuma problēmu dēļ viņam nācās arī uz brīdi samainīties ar Ungārijas kodolenerģētikas ekspertu, kuram bija paredzēts uzstāties pēc viņa. Dr. Zsolt Hetesi, Publiskās pārvaldes nacionālās universitātes vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, kopš 2005. gada nodarbojas ar vides, enerģētikas un ilgtspējas pētniecību. Būdams viens no Ilgtspējīgas attīstības un resursu pētniecības grupas vadītājiem, viņš jau agrāk ir bieži izteicies par krīzi, kas saistīta ar pārapdzīvotību un resursu pārmērīgu patēriņu. Kā resursu izsīkšanas jautājumu eksperts viņš iepazīstināja ar situāciju, bīstamākajiem aspektiem un kodolkatastrofas iespējamību katrā no četrām Ukrainas kodolspēkstacijām. Viņš centās pārliecināt klausītājus, ka šo kodolspēkstaciju dēļ šobrīd pasaule, šķiet, nav pakļauta tūlītējam apdraudējumam. Pēc minētās prezentācijas vēlreiz pieslēdzās Serhii, un, kamēr viņš runāja, mēs varējām gandrīz taustāmi izjust kara realitāti. Viņš izpelnījās lielus aplausus. Viņa teiktais TEN specializētās nodaļas locekļos izraisīja lielu aizkustinājumu, un viņiem pēc tam bija grūti atkal koncentrēties uz nodaļas darbu.

Es uzskatu, ka arī tas ir humāns uzdevums: sazināties ar cilvēkiem, kas kara dēļ ir izolēti, un aizmēzt mūsu šķietamo drošības sajūtu, lai apzinātos realitāti un to, ka varam sniegt palīdzību arī no attāluma.

Būdams kristietis, izjūtu empātiju ar ikvienu, kas cieš vai mirst šajā karā. Būdams vides aktīvists, kas strādā pie resursu izsīkšanas jautājuma, apzinos, ka mums arvien vairāk jādalās savos sarūkošajos resursos. Šeit, Briselē, es bieži iedodu vienu vai divus eiro bezpajumtniekiem, kas dzīvo metro stacijās vai uz ielas, un pārdomāju, ko pēc ierašanās mājās varu darīt, lai palīdzētu tiem, kuri nemitīgi strādā citu labā, vai tiem, kam ir kādas vajadzības.

EESK loceklis Zsolt Kükedi, Ungārija