Konstantina Manoli

Nevaram noliegt, ka balsstiesību izmantošana ir ļoti iedarbīgs līdzeklis viedokļu paušanai un politikas ietekmēšanai. Faktiski visās vēlēšanās mēs visi izraugāmies mūsu viedokļa paudējus, cilvēkus, kurus mēs personīgi uzskatām par piemērotākajiem mūsu pašu, mūsu uzskatu un vērtību sistēmu pārstāvjiem. Tomēr ļoti bieži vairums cilvēku, it īpaši mēs, jaunieši, mēdz ignorēt balsstiesību spēku.

Mēs aizrautīgi paužam vēlmi mainīt pasauli, radīt labāku nākotni mums visiem un nākamajām paaudzēm. Tomēr kaut kur šā procesa vidū jūtam, ka mūsu viedokļi, vērtības un ideāli vairs nav svarīgi vai ka mums nav varas, un mēs padodamies.

Būdama jauna sieviete no Grieķijas, es patiešām zinu, kādas sajūtas tad mūs pārņem. Man pazīstama vilšanās, kad mūsu viedokļi netiek uzklausīti, mūsu tiesības tiek pārkāptas un pārņem bezpalīdzības sajūta, kas rodas, kad šķiet, ka vairāk neko nevaram darīt. Dažkārt, neraugoties uz mūsu pūliņiem, viss nerisinās, kā plānots. Tieši šajos brīžos, kad esam šo veltīgo centienu iztukšoti, bieži aizmirstam pamatpatiesību — mūsu balsojums ir mūsu pašu spēks! Barack Obama reiz teica: “Nav nenozīmīgu balsojumu.”

Diemžēl tā ir ne tikai mana, proti, jaunas grieķietes pieredze. Patiesībā šāds noskaņojums pārņēmis daudzus cilvēkus neatkarīgi no viņu vecuma, etniskās piederības, dzimuma, reliģijas vai personiskajiem apstākļiem.

Balsošana ir mūsu kopīgais viedoklis par mums vēlamas nākotnes veidošanu. Pašiem ķeroties pie lietas, nodrošinām, ka mūsu sapņi un vērtības tiek atspoguļoti lēmumos, kas veido mūsu sabiedrību. Mums jārīkojas, mums jāiet vēlēt, jo mūsu balsojums ir izšķirošs faktors, kas paver durvis uz nākotni, kurā tiek uzklausīts kompetentu jauniešu viedoklis.

Un atcerieties John Lewis viedos vārdus: “Kas gan vēl, ja ne mēs? Kad gan vēl, ja ne tagad?”