Decembrī EESK rīkoja filmas “Under the Grey Sky” demonstrēšanu. Tā stāsta par Baltkrievijas žurnālistiem, kuri maksā briesmīgu personisku cenu par to, ka ziņoja par politiskiem satricinājumiem savā valstī.

“Under the Grey Sky” ir Baltkrievijas un Polijas kinorežisores Mara Tamkovich pirmā filma, kas sirdi plosoši stāsta par Ļenu, Baltkrievijas žurnālisti, kura nonāk cietumā pēc tiešraides no Minskas Pārmaiņu laukuma, kur valdība apspieda miermīlīgu demonstrāciju. Tas notiek 2020. gadā, kad vēl nepieredzēts protestu vilnis pārņem Baltkrieviju pēc negodīgām vēlēšanām, kurās Aleksandrs Lukašenko tika atkārtoti ievēlēts jau sesto reizi.

Ļena un viņas operatore Oļa tiek arestētas pēc tam, kad viņas turpina filmēt protestus, neraugoties uz to, ka viņas izseko policijas drons. Sižeta pavērsienā, kas varētu būt Kafkas absurdisma izpausme, Ļena vispirms tiek apsūdzēta “nemieru organizēšanā un sabiedriskā transporta traucēšanā”, bet tikai pēc tam apsūdzības tiek mainītas uz “valsts nodevību”. Tas, kam vajadzēja būt septiņu dienu administratīvam apcietinājumam, pēc slepenas tiesas pārtop astoņu gadu cietumsodā. Viņas kolēģi soda ar diviem gadiem cietumā. Ļenas vīrs Iļja, kuru pašu vajā režīma policija, izmisīgi cenšas atbrīvot sievu no cietuma, pat mēģinot Ļenu pārliecināt atzīt savu vainu apmaiņā pret brīvību. Taču Ļenai tas nav pa spēkam.

Filmas iedvesmas avots ir Baltkrievijas Belsat TV žurnālisti Katsiaryna Andreyeva, viņas vīrs Ihar Iljash un viņas kolēģe Darya Chultsova. Darya jau izcietusi divu gadu cietumsodu, taču Katsiaryna un Ihar pašlaik atrodas ieslodzījumā. Viņa izcieš cietumsodu, kas tika pagarināts līdz astoņiem gadiem un trim mēnešiem. Viņi nebūt nav vienīgie: 2024. gada beigās Baltkrievijas Žurnālistu savienība norādīja, ka apcietinājumā joprojām atrodas 45 mediju darbinieki. Daudzi saskaras ar draudiem pat pēc bēgšanas uz ārzemēm.

Filma pasaules pirmizrādi piedzīvoja Tribekas festivālā, kas 2024. gada jūnijā notika Ņujorkā.

“Under the Grey Sky” tika izrādīta Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) seminārā par Baltkrievijas neatkarīgo mediju lomu noturīgas un demokrātiskas sabiedrības veicināšanā, kurš notika 13. decembrī un kurā piedalījās M. Tamkovich.

Par filmu EESK Info sarunājās ar M. Tamkovich :

Cik precīzi filma atspoguļo reālos notikumus un Katsiaryna Andreyeva likteni? Vai izmantojāt faktiskos videomateriālus par 2020. gada protestiem un no K. Andreyeva lietas?

Faktiskie videomateriāli filmā tiek izmantoti vairākas reizes. Protestus, par ko filmas varones informē sākuma epizodēs, faktiski filmēja K. Andreyeva un D. Chultsova; tie ir reālie kadri, ko mēs iemontējām tēlotajā ainā. Raman Bandarenka apcietināšana, kas redzama viņu klēpjdatorā, arī ir reāls materiāls (redakcijas piezīme: aktīvistu Raman Bandarenka maskēti bandīti piekāva līdz nāvei, kad viņš centās apturēt viņu centienus noraut sarkanās un baltās lentas, kas simbolizē Baltkrievijas karogu pirms Padomju Savienības okupācijas). Filmas beigās kā epilogu es rādu Katsiaryna Andreyeva sagatavotās tiešraides no protestiem.

Sižeta līnija ir cieši saistīta ar realitāti: to, kā žurnālisti tika arestēti un saukti pie atbildības un kādus sodus viņi saņēma. Taču mans mērķis nebija precīzi attēlot notikumus, bet gan emocionālo patiesību par lēmumiem, kas cilvēkiem bija jāpieņem, un sāpīgo izvēli, ar kuru viņiem bija jāsaskaras. Varoņiem ir doti citi vārdi, lai ievērotu zināmu distanci starp viņiem un viņu prototipiem un lai rosinātu skatītājus domāt par šo stāstu kā par vienu no daudziem, kā metaforu tam, kas noticis ar visu nāciju. 

Vai plašāka sabiedrība Baltkrievijā zina, kas notika ar A. Andreyeva un citiem viņai līdzīgiem žurnālistiem? Vai zināt, cik daudz cilvēku piedzīvojuši tādu pašu un vai līdzīgu likteni?

Politiskie aresti un represijas Baltkrievijā bija tik plašas, ka ir grūti nebūt informētam par notiekošo. Vismaz 130000 cilvēku cietuši dažāda veida represijas, un aptuveni 500000 cilvēku pameta valsti pēc 2020. gada. Tie vienkārši ir pārāk lieli skaitļi, lai tos paslēptu.

Politieslodzīto (to, kuri apsūdzēti vai notiesāti kriminālapsūdzībā) oficiālais skaits Baltkrievijā vairākus pēdējos gadus saglabājies nemainīgs — aptuveni 1300 cilvēku, taču jāsaprot, ka simti, ja ne tūkstoši, jau izcietuši sodu, daži no viņiem priekšlaicīgi atbrīvoti un daudzi pēdējā laikā notiesātie baidās pieprasīt politieslodzītā statusu. Jauni ieslodzītie aizstāj tos, kuri tiek atbrīvoti — tas ir represiju konveijers, kas pastāvīgi virzās uz priekšu. 

Kādi bija galvenie šīs filmas veidošanas motīvi? Ko jūs cerat ar to panākt?

Mani kā baltkrievieti pārņēma vēlme kaut ko iesākt, kad Baltkrievijas režīms brutāli apspieda 2020. gada protestus. Es kādreiz biju žurnāliste un spēju ļoti labi izprast manu varoņu nostāju. Kā kinorežisore es saskatīju spēcīgu, ļoti aizkustinošu stāstu, kas man bija jāizstāsta. 

Ko, jūsuprāt, skatītājs paņems līdzi kā svarīgāko vēstījumu vai kādas emocijas gūs pēc filmas noskatīšanās?

Patiešām ceru, ka cilvēki nedaudz aizdomāsies par to, kas ir brīvība, cik tā var būt dārga un vai viņi patiešām novērtē to, kas viņiem ir. Es ļoti ceru, ka viņi aizdomāsies par Kacia un Ihar un visiem cilvēkiem, kuri atrodas cietumā. Brīvība ir kaut kas, ko daudzi cilvēki Eiropā uzskata par pašsaprotamu. 

Kas Eiropas Savienībai — tās iestādēm, pilsoniskajai sabiedrībai, žurnālistu un cilvēktiesību apvienībām un valstu valdībām — būtu jādara, lai palīdzētu?

Es aicinu ES neaizmirst par Baltkrieviju un nenorakstīt to kā bezcerīgu gadījumu. ES atbalsts dod iespēju mūsu kultūrai, medijiem un pilsoniskajai sabiedrībai izdzīvot šā milzīgā spiediena apstākļos, un, kaut šis atbalsts varētu šķist ilgtermiņa ieguldījums, tas kādu dienu atmaksāsies.