Viss ir jauns, šī ir pirmā pandēmija, ko esmu piedzīvojis personīgi. Internetā atradu sarakstu ar desmit smagākajām pandēmijām vēsturē un uzzināju, ka pēdējā, kas Eiropu skāra pirms Covid-19, bija spāņu gripa 1920. gadā. Esmu gan vecs – taču ne jau tik vecs.

Hroniskas respiratoras plaušu slimības dēļ manas partneres imūnsistēma ir novājināta un viņa ir ļoti uzņēmīga pret slimībām; saslimšanas gadījumā viņa būtu ārkārtīgi neaizsargāta. Tāpēc mēs esam ļoti ierobežojuši kontaktus ar citiem. Tas mums abiem sniedz jaunu pieredzi. Lai novērstu inficēšanos, mana partnere vairāk vai mazāk atrodas pašizolācijā. Un man jādara viss, ko agrāk darīja viņa, piemēram, jāiepērk pārtika. Es palīdzēju gādāt pārtiku arī pirms krīzes, vienu metru aiz viņas stumjot iepirkumu ratiņus, kamēr viņa tos piepildīja. Taču tagad ir citādi.

Stumt ratus ir viegli; tu tikai ej nopakaļ un domā, kā glābt pasauli, kamēr viņa liek ratos pirkumus. Kopš man tas jādara pašam, lielā izvēle katrā plauktā mani teju vai paralizē. Iepirkumu sarakstā rakstīts “kafija”, plauktā atrodas desmitiem dažādu zīmolu, kas visi izskatās vienādi. Un kāds tualetes papīrs mums vajadzīgs – ar vienu, divām, trim vai četrām kārtām? Mana sieva zina, kādu produktu viņa vēlas un kur tas ir, un veikala apmeklējums aizņem vien dažas minūtes. Man veikali ir kā labirinti: sasprindzinājums atslābst vienīgi alus nodaļā, pārējais aizņem stundas, un domas aizmaldās neatrisināmās dilemmās.

Mani pārsteidza sākotnējā nīderlandiešu reakcija uz pandēmiju. Viņi reaģēja vienprātīgi un solidāri. Diemžēl nelielas, atsevišķu indivīdu veidotas un kopumā nožēlojamas cilvēku grupas uzmanība izrādījās nenoturīga, un dažu nedēļu laikā solidaritāte izgaisa. Cilvēki pārtrauca ievērot noteikumus, vainoja valdību par pamattiesību apdraudēšanu un četru brīvību ierobežošanu. Lai atgūtu savas neatsavināmās tiesības svinēt, viņi, dusmu pārņemti, sāka tiesvedību pret valsti.

Par laimi, mēs dzīvojam Eiropā, kur (lielākajā daļā dalībvalstu) demokrātija un tiesiskums ir nostiprināti relatīvi stingri un kur – salīdzinājumā ar citām pasaules daļām – veselības aprūpe ir ļoti laba. Aplūkojot vīrusa ietekmi uz dažādām paaudzēm, ir skaidrs, ka no tā visvairāk cieš jaunieši, un tas saistīts ar viņu vecumu. 19 gadu vecumā vajadzētu iet uz randiņiem, atklāt savu seksualitāti un iepazīt to “mazo, jauko neprātu”, ko sauc par mīlestību. Pandēmiju laikā pat nevainīgi apskāvieni ir tabu. Tas jauniešus padara nedrošus – apmaldījušos nepiepildītās ilgās.

Galvenais jautājums ir, ko darīt ar ekonomiku? Kad pār pandēmiju būs panākta kontrole, atsākt, it kā nekas nebūtu bijis? Vai arī izmantot iespēju un novērsties no sistēmas, kurā dominē plēsīgi monopolisti, un pāriet uz iekļaujošu modeli ar ilgtspējīgām maza mēroga iniciatīvām, kas mierīgi pastāv līdztekus atbildīgiem lieliem uzņēmumiem? No izvēles, vai turpināsim kā līdz šim vai mainīsim savu lemingiem līdzīgo uzvedību, būs atkarīga mūsu nākotne un tas, vai mēs izdzīvosim vai izmirsim – pazudīsim pašiznīcināšanās bezdibenī.

Novēlu jums visiem patīkamu atpūtu ar meditāciju, pārdomu brīžiem un – kam tas ir aktuāli – grēku nožēlu.