Sandra Parthie

Traucējumi, pārkārtošanās, pārveide, strukturālās pārmaiņas – mēs noteikti dzīvojam “interesantos laikos”. Eiropieši šodien saskaras vienlaikus ar vairākām megatendencēm – klimata pārmaiņām un nepieciešamību dekarbonizēt mūsu ekonomiku; digitalizāciju un nepieciešamību no jauna pārdomāt darbvietu organizāciju; deglobalizāciju un nepieciešamību palikt ekonomiski nozīmīgiem.

Rūpniecības nozarē konkurence kļūst arvien sīvāka un arvien globālāka. Jau labu laiku eiropieši ir pieradusi būt par pasaules mēroga noteikumu pieņēmējiem, lai ieņemtu vadošo lomu tehnoloģiju attīstībā un gūtu labumu no arvien pieaugoša sociālās un ekonomiskās labklājības līmeņa. Tomēr tagad visas šīs “noteiktības” ir apdraudētas. Eiropa riskē kļūt par trešo riteni Ķīnas un ASV jaunajā pasaules kārtībā.

“Tad ko?”, daži varētu jautāt. Lūk, kāpēc tas ir ļoti svarīgi: Eiropai trūkst dabas resursu, un gadsimtiem ilgi tās ekonomiskās labklājības un sociālās labklājības pamatā ir starptautiskā tirdzniecība un resursu pieejamība un izmantošana – no sudraba līdz garšvielām, naftai un gāzei. Tā bieži ir dominējusi pār saviem tirdzniecības partneriem un savās interesēs izstrādājusi tirdzniecības noteikumus un normas. Tā ir spējusi to darīt, jo tai bija tirgus vara, tā bija konkurētspējīga un inovatīva.

Tagad situācija mainās. Lai gan ES strādā pie vienotā tirgus izveides pabeigšanas, joprojām pastāv daudzi iekšēji šķēršļi, un šo procesu kavē daudzas valstu intereses. Un kamēr dalībvalstis risina regulējuma jautājumus, ES kopējā ietekme tirgū samazinās, jo īpaši attiecībā pret Āziju. Tiek prognozēts, ka līdz 2030. gadam ne mazāk kā 85 % no ekonomikas izaugsmes veidosies ārpus ES, proti, tādos tirgos un pēc tādiem citu izstrādātiem noteikumiem un normām, kur nav nozīmes Eiropas vērtībām, sākot no sociālās aizsardzības līdz darba ņēmēju tiesībām, sociālajam dialogam, darba un vides standartiem. Tas arī nozīmē, ka Eiropas uzņēmumiem un uzņēmējiem kļūst arvien grūtāk piekļūt tik ļoti nepieciešamajiem resursiem – ne tikai tāpēc, ka pieaug globālais pieprasījums un līdz ar to arī konkurence par šiem resursiem, bet arī tāpēc, ka pieaug protekcionisms un piespiedu vai represīvas darbības pret valstīm, uzņēmumiem un ekonomikām. Visas šīs norises ietekmē piekļuvi resursiem, piemēram, retzemju metāliem un izejvielām, kas ir vajadzīgas, lai mūsu ražošanas nozare darbotos un nodrošinātu kvalitatīvas darbvietas.

Aicinājums ieviest stratēģisku “autonomiju” neatrisinās šo problēmu. Protekcionisma vairošana un tiekšanās pēc ekonomiskās pašpietiekamības ir strupceļš. Resursu trūkuma dēļ Eiropa nevar būt autonoma. Tai ir jāturpina cīnīties par funkcionējošu starptautiskās tirdzniecības sistēmu.

Taču tai ir vajadzīga stratēģija attiecībā uz to, kā risināt šo situāciju. Eiropai, kad vien iespējams, ir jāsamazina vienpusīgā atkarība, jāmaina resursietilpīga patēriņa un ražošanas modeļi, jāpalielina pārstrādes jauda, jāiegulda un jāattīsta ražošanas iekārtas uz nākotni orientētās nozarēs, jo īpaši attiecībā uz augstvērtīgām precēm, kur ir būtiski saglabāt ES tehnoloģisko un inovācijas potenciālu.

Tāpēc ilgtspēja un klimatneitralitāte pamatoti kļūst par mūsu saimnieciskās darbības pamatprincipiem. Svarīgs faktors, kas ietekmē Eiropas konkurētspēju, ir enerģētika – tās ražošanas veids un izmaksas. Nesenais enerģijas cenu pieaugums pašlaik ir darba kārtības pamatā un rada daudz galvassāpju privātajām mājsaimniecībām, kā arī rūpniecībai un politiķiem. Tai ir arī satraucošas ģeopolitiskās sekas. Eiropa joprojām lielā mērā ir atkarīga no ārējiem enerģijas ražotājiem. Pārmaiņas šajā jomā pozitīvi ietekmēs mūsu ekonomiku vairākos līmeņos: ieguldījumi atjaunojamo energoresursu palielināšanā un decentralizētā energoapgādē stimulēs Eiropas ražotājus, samazinās CO2 emisijas, mazinās atkarību no fosilā kurināmā cenu svārstībām un ilgtermiņā pazeminās enerģijas cenas. Tāpēc Eiropai tā ir politikas prioritāte.

Tomēr tajā pašā laikā ES nav monolīts bloks. Tādējādi spēja pielāgoties šīm jaunajām vajadzībām un tikt galā ar traucējošiem faktoriem dažādos reģionos un katrā dalībvalstī ir ļoti atšķirīga. Pārkārtošanai ir vajadzīgi ieguldījumi pētniecībā un inovācijā, infrastruktūrā, uzņēmumu piesaistīšanā, uzņēmumiem labvēlīgus ražošanas apstākļos, jaunās tehnoloģijās un materiālos, kā arī atbalsta pasākumi darba ņēmējiem un darbiniekiem nozarēs, ko skārušas strukturālas pārmaiņas, izglītībā, prasmju pilnveidē un pārkvalifikācijā.

Ne visas dalībvalstis ir vienlīdz spējīgas risināt šīs prasības. Turklāt pandēmija ir pasliktinājusi nevienlīdzību starp dalībvalstīm, un valdībām ir ļoti atšķirīgi uzdevumu un prioritāšu saraksti. Tomēr šīm atšķirībām nevajadzētu aizēnot politisko līderu redzējumu – klimata pārmaiņas negaidīs līdz nākamajām vēlēšanām, finanšu līdzekļi būs pieejami digitālajiem un zaļajiem ieguldījumiem, un publiskās pārvaldes spēju un labas pārvaldības uzlabošana nav maģija, bet gan politiskās gribas jautājums. Iedzīvotāji apzinās notiekošās strukturālās pārmaiņas. Lai panāktu viņu atbalstu politiskajai rīcībai, kas nepieciešama šo jautājumu risināšanai, būs vajadzīgas plašas apspriešanās un komunikācijas darbības, jo īpaši ar sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem.

Sandra Parthie ir Vācijas Ekonomikas institūta Briseles biroja direktore. Viņa ir Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Darba devēju grupas locekle un ziņotāja EESK atzinumam “Kā apzinātās rūpniecības ekosistēmas veicinās ES stratēģisko autonomiju un Eiropas iedzīvotāju labklājību?”