Nākamajā desmitgadē tādu cilvēku skaits, kuri dzīvo nabadzībā, varētu tikt samazināts par 50 %, EESK janvāra plenārsesijā, ES iestādēm atklādams savas misijas secinājumus, norādīja ANO īpašais referents galējas nabadzības un cilvēktiesību jautājumos.

Nabadzības mazināšanai jābūt vienai no galvenajām prioritātēm topošajā Eiropas Komisijas rīcības plānā, kas paredzēts Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanai, sacīja Oliver De Schutter, ANO īpašais referents galējas nabadzības un cilvēktiesību jautājumos.

Viņš norādīja, ka Eiropas Savienībā nabadzība arvien smagāk skar sievietes un viena vecāka mājsaimniecības.

Īpašais referents arī brīdināja: lai gan Komisijas zaļajam kursam ir spēcīga sociālā dimensija, tas tomēr nevar aizstāt nabadzības mazināšanas stratēģiju. “Nabadzības mazināšana nav zaļā kursa mērķis pats par sevi,” viņš uzsvēra.

Oliver De Schutter paskaidroja, ka Eiropas Savienībā ir identificētas trīs strukturālas problēmas, kas traucē samazināt nabadzību:

• Fiskālais dempings, kas vērojams faktiski visās ES valstīs, kur pēdējos 20 gados nodokļu slogs pakāpeniski ir pārvietojies no korporācijām un turīgākajiem cilvēkiem uz strādniekiem, patērētājiem un maznodrošinātām ģimenēm.
• Darbaspēka izmaksas un sociālie apstākļi, proti, pasākumi ar mērķi uzlabot izmaksu konkurētspēju, samazinot algas un sociālās iemaksas, kas jāsedz darba devējam.
• Ekonomiskās un monetārās savienības makroekonomikas sistēma, it īpaši Stabilitātes un izaugsmes pakts (SIP), ko vajadzēja nekavējoties pārskatīt, lai no fiskālās disciplīnas pasākumiem izslēgtu sociālos ieguldījumus un ieguldījumus veselības aizsardzībā.

Pēc Oliver De Schutter domām, Komisijas rīcības plānā, kas paredzēts Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanai, ir jāiekļauj trīs vērienīgi mērķi:

• stratēģija nabadzības samazināšanai līdz 2030. gadam, kurā būtu izvirzīts drosmīgs mērķis — par 50 % samazināt nabadzības riskam pakļautu personu skaitu;
• Garantija bērniem, kura attiektos uz piecām būtiski svarīgām jomām: izglītības pieejamību, pirmsskolas aprūpi, uzturu, mājokļiem un veselības aprūpi. Tas nozīmētu atbalsta sniegšanu ģimenēm, nodrošinot pienācīgus ienākumus, darbu un pabalsta pieejamību;
• jauns, juridiski saistošs instruments attiecībā uz minimālo ienākumu shēmām, kurš garantētu, ka šādas shēmas viscaur Eiropas Savienībā ir adekvātas un ka dalībvalstis lieto vienotu metodiku.

EESK priekšsēdētāja Christa Schweng norādīja, ka pat pirms Covid-19 krīzes katram piektajam ES iedzīvotājam draudēja nabadzība un sociālā atstumtība un ka šis fakts liecina par mūsu attīstītās Eiropas sabiedrības problēmām. “Viens no labākajiem veidiem, kā palīdzēt cilvēkiem izkļūt no nabadzības un neļaut tajā nonākt, ir sabiedriskās un individuālās noturības veidošana,” uzsvēra C. Schweng.

Viņa piebilda, ka līdzās finansējumam nepieciešama arī tiesībās balstīta pieeja, proti, ir jāsaprot, ka nabadzības skarti cilvēki ir ne tikai tiesību turētāji, bet arī pārmaiņu veicinātāji. Priekšsēdētāja norādīja, ka apņemšanās nevienu neatstāt novārtā nozīmē iespēju nodrošināšanu vai atjaunošanu cilvēkiem, lai viņi spētu uzņemties pozitīvu lomu sabiedrībā. (at/mp)