“Brīvība ir tikai vēl viens vārds, kad vairs nav nekā ko zaudēt...” teikts ļoti populārā kantrī mūzikas dziesmā, ko 1969. gadā uzrakstīja Kris Kristofferson un ko izpildījuši daudzi dziedātāji, sākot ar Janis Joplin un beidzot ar Kenny Rogers. Tomēr rindiņai no dziesmas “Me and Bobby McGee” nav nekāda sakara ar brīvību mūsdienu Eiropā: ja neaizstāvēsim savu brīvību, mēs daudz zaudēsim. It īpaši Ungārijā.

Cilvēki ļoti ātri pierod pie labumiem. Viņi lieku reizi neaizdomājas par to, cik vērtīga ir Eiropā valdošā ceļošanas brīvība, preses brīvība, nodarbinātības brīvība vai izglītības brīvība. Manas paaudzes cilvēki (demogrāfiskā sprādziena paaudzes cilvēki, kas dzimuši 50. gadu beigās, kad Ungārija vēl bija Varšavas pakta dalībniece) atceras garo ceļu uz mūsdienu brīvību, sākot ar Berlīnes mūra krišanu un beidzot ar 2004. gadā notikušo Ungārijas pievienošanos brīvo valstu saimei, proti, Eiropas Savienībai. Pēc komunistu režīma krišanas pagāja četrpadsmit gadi, līdz mūsu valsts kopā ar Čehiju, Slovākiju un Poliju varēja pievienoties Savienībai. Tagad ir pagājuši vēl četrpadsmit gadi. Manuprāt, ja pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā bijām pilsoņu un preses brīvības avangardā, tad pēdējos 14 gados Ungārija ir atkritusi atpakaļ un arvien dziļāk slīd populisma, autokrātisma un konstitucionālas diktatūras purvā. Kāds kontrasts!

Valdība Budapeštā gandrīz atklāti pieteikusi karu kopējām Eiropas vērtībām: tā sludina, ka mūsu ienaidnieks ir Brisele un ka ļaunuma sakne ir Eiropas Savienība. Tas dzirdams jau gandrīz 14 gadus, un šādā vidē gan opozīcijai (kas no tās atlicis), gan pilsoniskajai sabiedrībai un nevalstiskajām organizācijām (kas no tām atlicis) ir ļoti grūti gūt atbalstu proeiropeiskām idejām. Tomēr mēs nepadodamies — mēs neļausim Eiropas vērtībām aiziet nebūtībā tikai tāpēc, ka daži Ungārijas politiķi nolēmuši atskaņot skaņdarbus, kas sacerēti ļoti tālu, iespējams, Kremlī.

Nesen Ungārijā rīkotas aptaujas liecina, ka gandrīz 68–70 % balsstiesīgo iedzīvotāju joprojām atbalsta un izmanto priekšrocības, kas saistītas ar Eiropas Savienību un kopējām Eiropas vērtībām. Lielais jautājums ir, vai viņi ir gatavi lielā skaitā doties uz vēlēšanām 2024. gada 9. jūnijā. Ungārijā šis balsojums notiks vienlaikus ar pašvaldību vēlēšanām. Tā kā valstī pieaug neapmierinātība, izredzes nav sliktas. Katra balss pret valdības politiku vienlaikus būs balss par Eiropu.

Mihály Hardy ir ungāru žurnālists, Klubrádió galvenais redaktors.