Es devos uz šo konferenci ar steidzamības sajūtu, ar domu, ka mums vairs nav daudz laika, lai rīkotos. COP27 bija izšķiroša konference, jo tajā bija iecerēts pāriet no ambīcijām uz rīcību mērķu īstenošanai.

Realitāte ir ļoti skarba un tā mums ik brīdi atgādina par globālo sasilšanu un par mūsu bezdarbību klimata jomā.

Politiskās gribas trūkuma dēļ pēdējos gados ir apsīkusi visu pušu starptautiskā sadarbība, piemēram, runājot par atbilstoša fonda izveidi zaudējumu un kaitējuma atlīdzināšanai. Šādu fondu jau gadiem ilgi pieprasa neaizsargātākās un visvairāk skartās valstis.

Šajā konferencē šis mērķis beidzot tika sasniegts, kaut arī mēs vēl skaidri nezinām, kā tas tiks īstenots.

Pēc ilgas un sarežģītas COP27 apspriešanās tika sagatavots taisnīgas pārkārtošanās darba plāns, kas balstīts uz sociālo dialogu un aizsardzību. Šādu pieeju pastāvīgi pieprasīja arodbiedrību kustība un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja.

Tomēr ir jāatgādina, ka klimatisko taisnīgumu varēs panākt tikai tad, ja tiks ievērotas cilvēktiesības, un ka tiesības strādāt arī ir cilvēktiesības. Šarm eš Šeihā tika daudz runāts par tiesībām. Pilsoniskās sabiedrības, nozīmīgāko organizāciju, arodbiedrību un atsevišķu valstu valdību pārstāvji nosodīja cilvēktiesību trūkumu Ēģiptē.

Mums būtu jāapsver arī jautājums par COP darbību un starptautisko klimata politiku: vai ir vajadzīga reforma, vai nevajadzētu vairāk uzklausīt pilsonisko sabiedrību, sociālos partnerus, jauniešus un sievietes un plašāk iesaistīt lēmumu pieņemšanā?

Runājot par konferences galarezultātu, jāsaka, ka tas noteikti nav pietiekami ambiciozs, ņemot vērā milzīgo klimata krīzi. Mēs bijām pārsteigti, ka tika apspriesti tādi jautājumi, kuri jau sen bija jāuzskata par pašsaprotamiem, piemēram, 1,5°C mērķis, fosilā kurināmā izmantošanas ātrāka samazināšana u. c., nemaz nerunājot par finansējuma jautājumiem.

Visbeidzot jāsaka, ka sarunās par klimatu joprojām dominē vīrieši – gan skaitliskā, gan amatu hierarhijas ziņā. Lēmumu pieņemšanas procesā klimata jomā ir svarīgi iesaistīt sievietes, jo viņu neiesaistīšana palielina nevienlīdzību un liedz sievietēm dot lielāku ieguldījumu klimata politikas izstrādē un īstenošanā.

Laiks iet, un šajā COP27 mēs guvām pārliecību, ka mums ir vēl daudz darāmā, kaut arī ir panākts zināms progress.

Isabel Caño Aguilar

Ilgtspējīgas attīstības novērošanas centra priekšsēdētāja vietniece