ES un Serbijas apvienotās konsultatīvās komitejas 10. marta sanāksme Briselē noritēja neierastā un nomācošā noskaņā. Pēc sanāksmes visi dalībnieki nekavējoties devās atpakaļceļā. Es atgriezos mājās, zinot, ka Eiropā gaidāmas būtiskas pārmaiņas, un ar sajūtu, ka tas bija mans pēdējais lidojums ilgākā laika posmā. Šajā laikā Ungārijā sabiedrībā lielākoties valdīja neziņa un skepticisms. Kad valdība paziņoja par svinīgo pasākumu atcelšanu Ungārijas valsts svētku dienā, 15. martā, daudzi ungāri saprata, ka stāvoklis ir nopietns.

Līdzīgi daudzām citām Eiropas valstīm Ungārija aizvēra savas robežas un pieņēma dažādus ierobežojošus pasākumus. Mācības notika tiešsaistē, visi, kam tas bija iespējams, pārgāja uz tāldarbu, bet ielās un parasti plaši apmeklētās vietās iestājās klusums. Kaut arī ātri tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, tomēr valstī netika ieviesta pilnīga norobežošana. Sabiedriskās vietas nebija pilnīgi tukšas un nebija noteikts stingrs aizliegums iziet no mājām. Netālu no mūsmājām, uz ielas stūra, mūsu iecienītais saldējuma pārdevējs nebija pārtraucis tirgošanos, un maniem bērniem par to bija liels prieks.

Un cik daudz šādu mierinājumu bija nepieciešams mūsu mazajiem varoņiem šajā karantīnas laikā! Patiešām, bērni savā līmenī un savu spēju robežās palīdzēja efektīvi aizsargāt mūsu ģimeni. Uzturoties četrās sienās, viņi centās mierīgi spēlēties, atsacījās no dzimšanas dienas svinībām un daudzas stundas pavadīja pie ekrāniem (kaut gan iepriekš mēs viņiem nepārtraukti atkārtojām, ka nedrīkst tik daudz laika nepavadīt pie ekrāniem). Izolācijai bija pakļauti ne tikai bērni, bet arī vecāka gadagājuma cilvēki. Vairākās vietās vietējās pašvaldības un pilsoniskās sabiedrības organizācijas efektīvi rīkojās, lai palīdzētu personām, kuras nevarēja iziet no mājām. Tomēr daudzos gadījumos šo pienākumu nācās pildīt ģimenes locekļiem.

No pēdējās nedēļās gūtās pieredzes es sapratu, cik svarīga nozīme šādā krīzes situācijā ir ģimenei un radniecības saitēm. Tas skaidri parādīja, ka ģimenes spēj stiprināt sabiedrības imūnsistēmu, bet sapratām arī to, cik tās ir neaizsargātas un cik ļoti tām ir vajadzīga palīdzība. Šajā ziņā būtiska nozīme ir pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Turklāt mūsu apvienībā konstatējām, ka papildus praktiskajai palīdzībai (piemēram, ziedojumiem, loģistikas atbalstam un palīdzībai mācībās) bija vajadzīgs arī morālais atbalsts.