Iesniedzis Ionuţ Sibian, EESK loceklis no Rumānijas

Rumānijā vairākas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, tostarp FONSS, “Afterhills Association”, “Parentis Association” un “Our Smile Group Association”, ir apvienojušas spēkus ar Jasu pašvaldību un izveidojušas patvēruma centru kara bēgļiem no Ukrainas. Šis aizkustinošais stāsts, ko man pastāstīja kolēģe Mihaela Muntean, ir viens no daudzajiem, ko pēdējā laikā esam piedzīvojuši.

Pirmā bēgle, kas nonāca Bēgļu humānās un sociālās palīdzības centrā “CTR Nicolina Iasi”, bija divas nedēļas vecā Jovana. Sīciņa un klusa viņa dusēja mātes rokās. Arī māte pēc patversmē notikušajām dzemdībām un 21 dienu ilgā ceļa bija klusa un bāla. Aiz viņām nāca mazulītes tēvs Romāns — gara auguma vīrs —, viņa māte un 86 gadus vecais vectēvs. Četru paaudžu cilvēki bija izkāpuši no piekrautā auto un lēni devās uzņemšanas nodaļas virzienā.

- No kurienes esat?
- No Harkovas!
Vārds noskanēja kā spriedums, pilns sāpju.

Mēs vēl nebijām oficiāli atvērti, taču man bija zvanījis kāds kolēģis no muitas punkta un jautājis, vai nevaram viņus uzņemt. Tā nu izvietojām viņus divos stāvos, ko bijām ierīkojuši cilvēkiem, kam palīdzība vajadzīga visvairāk.

Meitiņa bija piedzimusi trešajā bēgļu gaitu dienā, kara apstākļos. Kādas šausmas nācies pieredzēt jaunajai mātei! Romāns bijis smagas izvēles priekšā: no vienas puses pienākums cīnīties, bet no otras — tik daudz saudzējamo un sargājamo...

Tikuši galā ar bagāžas izkraušanu, viņi neslēpa, ka ilgojas tikai pēc miega. Nākamajā rītā viņi teica: “Pie jums ir tik klusi...” Taču mazā bija nemierīga, savukārt vectēvs, kura acu gaisma vairs nebija agrākā, ne ar vienu nesarunājās. Vienu karu viņš bija pieredzējis vēl pusaudža gados. Tagad, gadu nastas un neizdzēšamās dzīves pieredzes nomākts un uz kūjiņas atspiedies, viņš smagiem soļiem staigāja no vienas gultas pie citas.

Pirmā diena centrā — tā bija iespēja novannot un izmasēt Jovanu, iesaistoties darbiniekiem no “Parentis”. Patiesībā ar viņiem nodarbojāmies mēs visi. Nākamajā rītā viņi jau bija mazliet atspirguši pēc kārtīga naktsmiera, kura laikā bērniņš pat nebija pamodies, lai paēstu.

Pēc tam bija dažas mierīgas dienas ar runātīgu un sirsnīgu vecmāmiņu, atturīgu un jauku māmiņu un piemīlīgu jaundzimušo. Romāns bez kavēšanās devās palīgā citiem bēgļiem; viņš palīdzēja, kā vien varēdams, it kā vēlēdamies atdot citiem to, ko saņēmis pats. Mēs kopīgi mazgājām veļu, kārām to žāvēties un runājāmies. Vectēvs mazliet atguva dzīvesprieku, sāka atbildēt uz sveicieniem un vienmēr laikā ieradās pie ēdamgalda.

Taču trauslais līdzsvars izjuka pēc dažām dienām, kad Romāna māte, sieva un mazā meitiņa mēģināja izbraukt uz Beļģiju. Lidostā bija atklājies, ka izceļot drīkst tikai viņa māte. Sievai nebija biometriskās pases.

Negribu pat iedomāties, kā jutās sieviete, šķiroties no sava dēla, mazmeitas un tēva. Kad Romāns ar bērnu uz rokām atkal atgriezās, satriekti bijām mēs visi. Galu galā viņi atrada iespējas, kā projām doties arī jaunajai mātei un viņas meitiņai. Palika tikai vīrieši — nomākti, atraidīti, katrs ar savām domām un bezspēcību. Tomēr drīz arī viņi atkal bija ceļā. Mums palika atmiņas par bēgli, kurš uz brīdi bija kļuvis par kolēģi, un par prieku, kas mūs visus pārņēma tai rītā, kad māmiņa pavēstīja, ka mazulīte ir mierīgi gulējusi saldā miegā; mums palika Romāna rakstīta zīmīte ar pateicības vārdiem par piedzīvoto neizsakāmo laimi — brīnumu vārdā Jovana —, bērnu, kurš spītīgi izvēlējās piedzimt tieši tad, kad apkārti citi mirst.