Karel Lannoo

Tagad ir modē saukt Eiropu par nekonkurētspējīgu un prasīt plašu deregulācijas kampaņu ES līmenī. Tomēr tas, cik lielā mērā ekonomiskā situācija ir problemātiska, ir atkarīgs no konkurētspējas definīcijas, izmantotā apzīmējuma un etalona, kā arī no apstākļiem.

Turklāt konkurētspēja tiek pielīdzināta deregulācijai, kas ir nepareizi, it kā risinājums būtu masīva vienkāršošanas kampaņa. Tāpēc ir svarīgi panākt, ka parametri ir pareizi, lai kontrolētu diskursu, kas pretējā gadījumā varētu iziet ārpus kontroles un nonākt eiroskeptiskajā nometnē.

Konkurētspēja kā politikas mērķis ir atgriezusies, kaut gan tā nekad nav zudusi – ir svarīgi atgādināt par šiem precedentiem. Ar Lisabonas stratēģiju, ko oficiāli pieņēma Lisabonas Eiropadome 2000. gada martā, ES vēlējās kļūt par “pasaulē konkurētspējīgāko un dinamiskāko ekonomiku, kura spēj nodrošināt ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, jaunas un labākas darbavietas un lielāku sociālo kohēziju”. Bažas par konkurētspēju Eiropas Komisijai bija jau Jacques Delors laikā – kaut vai slavenais Paul Krugman 1994. gadā publicētais raksts, kurā tiek runāts par “bīstamu apsēstību”. Tolaik Jacques Delors bija nobažījies par bezdarba pieaugumu Eiropā, ņemot vērā ASV un Japānas konkurenci, un kā risinājumu ierosināja programmu ieguldījumiem infrastruktūrā un augstajās tehnoloģijās. Mēs esam to dzirdējuši iepriekš.

Darba kārtībā jau ilgu laiku ir bijusi arī tiesību aktu vienkāršošana. Vienkāršoti tiesību akti attiecībā uz iekšējo tirgu (SLIM) sākās jau 1996. gadā, kad Eiropas Savienībā bija 15 dalībvalstis. Komisārs Charles McCreevy (2004-2009) atbalstīja regulatīvas “pauzes” 2005.–2006. gadā, līdz iestājās finanšu krīze. Komisijas priekšsēdētāja vietniekam Frans Timmermans Juncker vadītajā Komisijā tika uzdots izstrādāt labāka regulējuma programmu. Lai gan visi šie plāni bija atzinīgi vērtējami, labāk būtu pievērsties regulējuma sarežģītības pamatcēloņiem – lēmumu pieņemšanas procesam un vājai izpildei –, nevis tikai simptomu ārstēšanai. Tomēr ar 27 dalībvalstīm to ir vieglāk pateikt nekā paveikt.

Konkurētspēja, vismaz tā, kā tā ir definēta Draghi ziņojumā, vairāk attiecas uz ražīgumu un IKP izaugsmi, kas atkarībā no izmantotā denominatora var sniegt lielā mērā atšķirīgus rezultātus. Tomēr ir arī citi veidi, kā izmērīt konkurētspēju. Varētu aplūkot iekšējo konkurētspēju pretstatā ārējai konkurētspējai. Iekšēji ES šķiet vāja un ar sarūkošu produktivitāti salīdzinājumā ar ASV. Tomēr ārēji Eiropas Savienībai ir tirdzniecības un tekošā konta pārpalikums, savukārt ASV ir milzīgs tirdzniecības un tekošā konta deficīts, tomēr nešķiet, ka tā ir problēma (izņemot ASV prezidentam D. Trampam).

ES fiskālais stāvoklis ir arī daudz labāks nekā ASV vai pat Japānai, lai gan mums trūkst precīzu datu salīdzinājumam ar Ķīnu. ES budžeta deficīts 2024. gadā bija aptuveni 3,5 % no IKP, taču ASV tas bija gandrīz divreiz lielāks (6,4 %). ASV to var finansēt starptautiskajos tirgos, izmantojot dolāra globālās pozīcijas, lai gan vidēja termiņa procentu likmes ES un ASV ir atšķirīgas, un tas liecina par tirgus bažām attiecībā uz ASV ekonomiku. Pašlaik ASV dolāra tirgus aizdevumu sešu mēnešu procentu likme ir 4,8 %, savukārt eurozonā tā ir 2,5 % (Euribor).

Turklāt enerģijas cenas Eiropas Savienībā ir bijušas daudz augstākas nekā ASV kopš 2021. gada vidus, kad Putins sāka manipulēt ar cenām, kas ir konkurētspējas problēma apstrādes rūpniecībā un it īpaši Vācijā. Pašlaik enerģijas izmaksas Eiropas Savienībā ir vismaz par 50 % augstākas nekā ASV.

Enerģētikas politika ir vēl viens labs piemērs debatēm par regulējumu: vai problēma ir pārāk daudz regulējuma? Gluži pretēji, Eiropas Savienībai ir vienots enerģijas tirgus sadalei, bet ne ražošanai, ko joprojām kontrolē dalībvalstis. Tas rada problēmas valstīs ar pārmērīgu ražošanu, jo tas paaugstina cenas enerģijas trūkuma dēļ citās valstīs, kā tas ir Zviedrijas un Vācijas gadījumā.

Turklāt attiecībā uz digitālo nozari varētu jautāt, vai regulējuma trūkums ir labāks. Vai mēs vēlamies, lai būtu runas brīvība ASV stilā un lai nebūtu satura moderācija? Vai mēs vēlamies oligopolistisku tirgu, kāds tas ir šodien?

Šajās īsajās pārdomās uzsvērts, ka pret jebkurām debatēm par konkurētspēju un deregulāciju ir jāizturas ar vislielāko uzmanību, lai nepieļautu, ka tās kļūst par melnbaltu diskusiju, kas varētu negatīvi ietekmēt pareizu ekonomikas politikas veidošanu.