Ieejot COP27 reģistrācijas zālē Šarm eš Šeihā, es biju pilnībā pārņemta. Cilvēku, pasākumu, daudzveidības un visa apkārtējā trokšņa pārņemta. Vai varat iedomāties tūkstošiem cilvēku, kuri runā vienlaicīgi, bet neviens viņos neklausās? To ir grūti aprakstīt.

Varbūt vislabāk izmantot bībelisko simbolismu saistībā ar Bābeles torni, kuru būvējot, cilvēki pēkšņi sāka runāt dažādās valodās un nevarēja sazināties un strādāt kopā, lai torni uzbūvētu. Problēmas, kas saistītas ar sadarbību kopīga mērķa labā, radās arī šā gada COP laikā. Tūkstošiem cilvēku, katrs ar savu darba kārtību un unikālu skatījumu, savos sociālajos burbuļos runāja ar sev līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Oficiālās sarunas zināmā mērā aizēnoja cirka arēnai līdzīgs gadatirgus, kur laika trūkuma vai attāluma dēļ bija grūti pat atrast pasākuma norises vietu. Iesaistīšanās dialogā bija jāplāno iepriekš, un tikai dažas lietas varēja atstāt nejaušībai.

Vai mums ir vajadzīgi šāda veida pasākumi? Vai tie nes cerību? Manuprāt, šāda veida pasākumos varētu ieviest loģistikas uzlabojumus. Taču, tā kā tas ir vienīgais ikgadējais pasākums, kurā tiekas tik daudz dažādu ieinteresēto personu un dalās vienā un tajā pašā realitātē, aizrautībā un patiesās rūpēs par mūsu nākotni, man jāsaka, ka COP27 deva cerību. Varbūt tas bija saistīts ar kopīgi piedzīvotiem karstiem laikapstākļiem novembrī, nesamērīgi augstām pārtikas cenām pirmajā nedēļā vai vēlām vakara sanāksmēm. Tie varētu būt stāsti, ko mēs uzklausījām un kopīgojām ar cilvēkiem no visas pasaules. Tā varētu būt izpratne par to, ka klimata pārmaiņu radītie zaudējumi un kaitējums jau izpaužas visur, un vairs nav jautājuma par to, vai rīkoties vai nerīkoties.

Kā YOUNGO dalībniecei un partijas delegātei, neraugoties uz troksni, cirkam līdzīgo arēnu un daudzajiem pasākumiem, tieši pēc Tautu plenārsesijas man radās atklāsme: ja tu neiestāsies par kaut ko, tu kritīsi par jebko.

Cīņa pret klimata pārmaiņām nekad netiks uzvarēta sarunu telpā, bet tikai uz vietas, ar mūsu kopīgo mērķi. Baiļu mūrus mēs varam noārdīt kopā kā ūdens pilieni, kas savienojas upēs, kuras var izveidot kanjonus un pārvietot kalnus! Mums jāveido alianses, jānodrošina pamanāma demokrātiskā līdzdalība un jāievēro cilvēktiesības un cieņa.
 
Mēs nevaram atkārtot to pašu un gaidīt atšķirīgu rezultātu. Ja mēs neko nedarīsim, tas mums maksās planētu Zemi. Tātad ir pienācis laiks visbeidzot gan pārtraukt naratīvu “par maz, jau nokavēts”, gan veikt milzīgu, tālejošu lēcienu nezināmajā un nodrošināt pušu patiesu apņemšanos pildīt Šarm eš Šeihas COP27 pieņemtos lēmumus.