Eiropas Komisija 2015. gada februārī publicēja savu “Enerģētikas savienības paketi” — “Pamatstratēģiju spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata politiku”. Tika izteikti daudzi labi priekšlikumi; tika doti dažādi solījumi, tostarp būtiski samazināt atkarību no importa, konsekventi izvērst atjaunīgo enerģiju un padarīt Eiropu par pasaules līderi atjaunīgo energoresursu jomā. Tika pausts, ka politikas centrā vajadzētu būt pilsoņiem...

Ja mēs būtu konsekventi darbojušies, īstenojot šos priekšlikumus, mēs nebūtu tik dziļi iestrēguši krīzē, ar ko saskaramies šodien. Tomēr šķiet, ka dalībvalstis ir apmierinātas ar savu veco politiku: Vācija ļāva sevi apžilbināt ar lētiem Putina fosilajiem kurināmajiem, pat pasludinot, ka atjaunīgo energoresursu ekspansija ir “pārāk ātra”. Tas tika ierobežots, un tā rezultāts bija reāls vēja enerģijas nozares sabrukums, zaudējot aptuveni 40 000 darbvietu. Polija nespēj kopīgi rīkoties un atteikties no ogļu izmantošanas, un Francija turpina sapņot iespējamos ieguvumus no kodolenerģijas nozares; tomēr realitāte šķiet drūmāka, jo — iestājoties klimata pārmaiņām — vairāk nekā puse Francijas reaktoru bija jāatvieno no tīkla tehnisku problēmu un nepietiekama dzesēšanas ūdens dēļ. ES atkarība no enerģijas importa nekad nav bijusi tik liela kā 2021. gadā, un mūsu pētniecības un izstrādes izdevumi klimatam nekaitīgām tehnoloģijām ir vieni no zemākajiem pasaulē.

Mūsu pašreizējās enerģētikas problēmas risināšanai, vienlaikus risinot klimata pārmaiņas, ir tikai divas reālas iespējas: daudz konsekventāki ietaupījumi un patiesi plaša atjaunojamo energoresursu izvēršana. Abām iespējām ir milzīgs potenciāls. Pozitīvi ir tas, ka mūsu iekšējie vēja un saules enerģijas resursi nodrošina daudz lētāku elektroenerģiju nekā (pašlaik) joprojām lielā mērā subsidētās fosilās elektrostacijas un kodolspēkstacijas.

Tāpēc runa ir par daudzu jaunu, decentralizētu ražošanas struktūru izveidi, kā arī jaunu ieinteresēto personu izveidi, kurām būtu jāveido enerģētikas pārkārtošanas pamats. Tas ir tāpēc, ka enerģētikas pārkārtošanai ir vajadzīgs sabiedrības atbalsts, un to var panākt tikai tad, ja mēs iesaistīsim cilvēkus. Piemēram, 90 % zaļo spēkstaciju Vācijā pieder privātpersonām, lauksaimniekiem, kooperatīviem, MVU un pašvaldību komunālajiem uzņēmumiem, nevis lieliem energoapgādes uzņēmumiem. Tomēr ir maz pierādījumu par jebkādu stratēģiju, kas patiesi atbalstītu pilsoniskās sabiedrības iesaisti, lai palielinātu decentralizētas enerģijas ražošanas un izmantošanas potenciālu darbvietu radīšanai un nodrošinātu sabiedrības līdzdalību enerģētikas pārkārtošanā, veicinot ražojošus patērētājus un pilsonisko enerģiju. Par to mēs maksāsim sūru cenu tagad un turpmākajos mēnešos. Diemžēl to maksās arī mūsu klimats.

Lutz Ribbe, Ilgtspējīgas attīstības novērošanas centra priekšsēdētājs, EESK loceklis