Es strādāju Zviedrijas Lauksaimnieku federācijā (LRF), kas pandēmijas sākumā veltīja daudz pūļu, lai nodrošinātu apgādi ar pārtiku.

Zviedrijas Lauksaimnieku federācijā darbojas grūtības nonākušu lauksaimnieku atbalsta sistēma. Ja lauksaimnieks saslimis, ir grupas, kas var uzņemties rūpes par dzīvniekiem vai risināt citus praktiskus jautājumus viņa slimības laikā. Vēl martā sistēma tika ātri izveidota.

LRF palīdz arī uzņēmumiem, proti, saved kopā darba meklētājus un lauksaimniekus, kam trūkst darbaspēka. Piemēram, dārzeņu audzētājs piedāvāja darbu tuvumā esošās un slēgtās viesnīcas darbiniekiem, un es varu minēt daudzus citus piemērus. Pateicoties šādām iniciatīvām un tam, ka sezonas strādnieki no citām valstīm varēja ierasties Zviedrijā, lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarei, kam sākumā trūka darbinieku, tagad ir vairāk vai mazāk nodrošināts vajadzīgais darbaspēks.

Daudzām lauku saimniecībām, it īpaši dārzeņu audzētājiem, šogad nācās audzēt citas kultūras un mežsaimniecības uzņēmumiem bija jāatliek daži iecerēti darbi. Tomēr kopumā jāatzīst, ka lauksaimniecības nozare (arī dārzkopības nozare) Zviedrijā nav tik smagi cietusi kā daudzās citās Eiropas valstīs.

Mūsu organizācija visnotaļ uzskata, ka mums jābūt solidāriem ne tikai ar lauksaimniekiem. Viens ļoti praktisks piemērs, kā mēs spējām palīdzēt, ir mūsu Stokholmas biroja videoprojektoros izmantoto plastmasas plākšņu ziedošana, lai varētu izgatavot sejsegus veselības aprūpes darbiniekiem.

Pati uzskatu, ka man ļoti veicies. Neviens no maniem tuviniekiem nav saslimis ar Covid-19.

Strādāt no mājām varu tikpat labi kā birojā. Ēkā, kur dzīvoju, dzirdu kaimiņus strīdamies, un tas mani vedina uz domām par tiem cilvēkiem, kuriem šajā ierobežojumu laikā veicies mazāk, proti, cilvēkiem, kas zaudējuši darbu, bērniem, kuri ilgi nav apmeklējuši skolu un ēduši skolas pusdienas, ģimenēm, kas dzīvo mazos dzīvokļos, kur gandrīz nav vietas darbam vai skolas uzdevumu pildīšanai.

Man trūkst ģimenes locekļu, it īpaši vecāku, kam jau ir daudz gadu. Man trūkst iespēju darīt ierastas lietas, piemēram, tikties ar daudziem cilvēkiem vienlaikus. Protams, man trūkst biroja un kolēģu.

Kaut arī piedzīvojam sāpes, zaudējumus un jukas, uzskatu, ka Covid-19 dod mums mācību. Pirmkārt, domāju, ka tas mums māca sadzīvot ar nestabilitāti. Mēs esam ļoti pieraduši plānot savu dzīvi, bet pandēmija, it īpaši sākumā, piespieda mūs mainīt ieradumus. Tagad mums izveidojušies jauni ieradumi, bet nezinām, cik ilgi turpināsies šis nestabilitātes periods.

Pēc tā beigām vispirms apciemošu vecākus un vīra radus. Ar vecākiem pēdējo reizi tikos parkā sarīkotā piknikā, kur bija jāievēro sociālā distancēšanās, bet ar nepacietību gaidu brīdi, kad varēšu pabūt ar viņiem kā vecos labos laikos.