Kopš 2008. gada vienai krīzei seko otra – šo parādību sauc par “daudzkārtēju krīzi”. Daudzi vienkārši prāto, kas notiks tālāk, un tas parāda, kā ir palielinājušās bailes un nenoteiktība. Jāatzīst, ka lielākā daļa krīžu tiek importētas. Tomēr Savienība ir pārvarējusi visus tos bīstamos šķēršļus, kas dažkārt ir apdraudējuši tās pastāvēšanu. Tas mums labi izdodas, taču tajā pašā laikā mums ir arī pozitīvi izaicinājumi. Vai mums tikpat labi izdodas tikt ar tiem galā?
Kad redzu, kā Savienība izmanto pandēmijas sociālo un ekonomisko seku apkarošanai paredzēto Atveseļošanas fondu, lai paātrinātu zaļo un digitālo pārkārtošanos, varu teikt, ka man ir cerība! Krīzes pārvarēšanu mēs apvienojam ar ilgtermiņa redzējumu, un šobrīd tas ir visgrūtākais uzdevums politikā, kurā dominē īstermiņa domāšana un rīcība.
Panākt oglekļneitralitāti līdz 2050. gadam ir ne tikai vitāli svarīgs uzdevums mūsu izdzīvošanai burtiskā nozīmē, bet tam arī jāpalīdz saglabāt mūsu ekonomikas konkurētspēju. Mēs nedrīkstam pieļaut tās pašas kļūdas, ko pieļāvām digitālās revolūcijas laikā. Mēs to sākām īstenot par vēlu.
Reāla klimata politika mums palīdzēs sasniegt arī otru svarīgu mērķi – Savienības stratēģisko autonomiju vai zināma veida Eiropas suverenitāti. Klimata politika dos iespēju samazināt fosilā kurināmā, piemēram, Krievijas gāzes, importu un izvairīties no tā. Zaļais kurss palīdzēs risināt klimata un ekonomikas problēmas un nodrošinās lielāku ES autonomiju. Visi minētie aspekti ir savstarpēji saistīti.
Teikšu vēl vairāk – ja Savienība vēlas uzņemties ģeopolitisku lomu, tai ir jābūt konkurētspējīgai, jo ekonomika nosaka spēku līdzsvaru pasaulē. Tieši tāpēc zaļā un digitālā pārkārtošanās ir tik svarīga. Un tāpēc mums ir jāturpina paust vienotu nostāju attiecībā uz tirdzniecību – tāpat kā Brexit gadījumā un saistībā ar vairākiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem, ko esam noslēguši, piemēram, ar Japānu, un ar Ķīnu par ieguldījumiem. Pat Trampa laikā Komisijas priekšsēdētājai izdevās izvairīties no tirdzniecības kara, jo mēs bijām vienoti. Taču ģeopolitiski mēs varēsim būt patiesi svarīgi tikai tad, ja būsim daudz mazāk atkarīgi no citiem pasaules mēroga dalībniekiem daudzās jomās: digitālo pakalpojumu, enerģijas, migrācijas, finanšu pakalpojumu (t.sk. mazāk atkarīgi no Londonas Sitijas un ASV dolāra), pārtikas, sabiedrības veselības u.c. jomās. Mēs to varēsim panākt tikai tad, ja apvienosim spēkus rūpniecības līmenī. Lielumam ir nozīme. Mērogam ir nozīme. Mēs gūstam panākumus visās šajās jomās, taču dažkārt progress ir pārāk lēns. Ir vajadzīga stratēģiskāka, ne tik naiva un eiropeiskāka domāšana.
Ceru, ka konferencē par Eiropas nākotni uzmanība tiks pievērsta arī mūsu iekšējiem izaicinājumiem. Mēs dzīvojam tehnoloģiski, demogrāfiski, ekonomiski, ekoloģiski un ģeopolitiski jaunā pasaulē. Visas šīs norises notiek ātrāk nekā mēs bijām domājuši vai baidījušies. Patiešām, viss ir kļuvis steidzams.
Mums ir jārūpējas, lai uzturētu vai atjaunotu sociālo un politisko stabilitāti Savienībā. Pandēmija ir radījusi jaunu nevienlīdzību un saasinājusi jau esošo nevienlīdzību. Darba tirgi kļūst arvien vairāk sašķelti starp mazāk vai vairāk izglītotiem cilvēkiem, tāpēc dažas grupas var justies atstumtas, jo īpaši tagad, kad, šķiet, ir sākusies digitālā revolūcija. Atveseļošanas fonds un vakcīnu kopīga iegāde apliecina Eiropas solidaritātes esamību. Arī valstu līmenī ir daudz darāmā, lai uzlabotu sociālo kohēziju. Pandēmija ir krasi palielinājusi nabadzīgo cilvēku skaitu, turklāt visā pasaulē atkal palielinās galēja nabadzība, kaut arī gadu desmitiem tā samazinājās. Sociālā kohēzija ir Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai nozīmīgs jautājums. Politiskā aspektā vairākās valstīs veiktie pasākumi ir apdraudējuši tiesiskumu un vārda brīvību, kā arī plašsaziņas līdzekļu brīvību un tādējādi arī vēlēšanu brīvību. Tas ir izraisījis reakciju.
Mūs noteikti gaida vēl citi izaicinājumi, tādēļ mums ir jāpārliecinās, ka esam gatavi, vēlamies un spējam tos pārvarēt kopā. Šis nav laiks pesimistiem, bet gan cilvēkiem, valdībām un organizācijām, kuri nav zaudējuši cerību.
Herman van Rompuy, Eiropas Politikas centra priekšsēdētājs