Kad fonds “Villavecchia” saņēma ziņas par to, ka no Ukrainas tiek evakuēti ar vēzi slimi bērni, tā darbinieki nešaubījās ne mirkli. Viņi tūlīt pieteicās brīvprātīgi sniegt palīdzību gan šiem bērniem, gan viņu ģimenēm. Bet, lai bērni varētu saņemt tādu aprūpi un atbalstu, kāda viņiem tiešām vajadzīga, fondam bija jāsadarbojas ar slimnīcām, daudzām citām iestādēm un brīvprātīgajiem. Kopā viņiem izdevās šiem jaunajiem pacientiem izveidot drošu vietu Barselonā. Par iniciatīvu mums pastāstīja Natàlia Ferrer Ametller.

EESK Info: Kas jūs pamudināja sākt projektu vai iniciatīvu?

Mēs saņēmām informāciju, ka ar vēzi slimi bērni tiek evakuēti no Ukrainas, un piedāvājām palīdzību iesaistītajām pārvaldes iestādēm un tām starptautiskajām organizācijām, kas vadīja evakuāciju. Kad saņēmām uzdevumu rīkot visu procesu, nekavējoties atbalstu mums sniedza fonds “Josep Carreras International”, kura iecere bija to visu īstenot kopīgiem spēkiem. Palīdzību piedāvāja arī daudzas citas organizācijas. Lēmumu mēs pieņēmām bez kavēšanās. Mums bija jāpalīdz tajās jomās, kurās mēs spējam to darīt: uzņemt ar vēzi slimos bērnus, palīdzēt viņiem, atbalstīt viņu ģimenes, to saskaņojot ar attiecīgajām slimnīcām.

Kā jūsu projektu uzņēma sabiedrība? Vai esat saņēmuši atsauksmes no cilvēkiem, kuriem palīdzējāt? (Vai varat minēt kādu piemēru, ja tāds ir?)

Tā bija ļoti spraiga pieredze, un mēs iemācījāmies daudz ko jaunu. Vispirms mēs iepazinām to, cik smaga ir bēgļu situācija. Vislielākās grūtības sagādāja valoda, kā arī daži kultūras aspekti. Tomēr mums daudz palīdzēja brīvprātīgie, kuri izdarīja milzīgu darbu kā tulkotāji, kas pavadīja bērnus, kad viņi bija slimnīcā, pārbraucienos ar medicīnisko transportu, apmeklējumu laikā un formalitāšu kārtošanā. Daudziem ārstēšana ir nesusi labus rezultātus, un daudzi bērni ir beiguši aktīvo ārstēšanas posmu un šobrīd notiek viņu rehabilitācija. Daži no viņiem jau ir varējuši doties atpakaļ uz mājām. Piemēram, šajā attēlā ir redzams viens no šiem bērniem, Mykola, un viņa māte kopā ar mūsu slimnīcas sociālo darbinieku. Kopā esam izgājuši cauri ļoti grūtam laikam. Mūsu vislabākā dāvana ir bērnu smaids un miers viņu mātēm.

Kā jūs izmantosiet šo konkrēto finansējumu, lai turpinātu palīdzēt sabiedrībai?

Šis finansējums dos mums iespēju darbu turpināt. Mums ir trīs ģimenes, kuru bērni ārstēšanas sarežģījumu dēļ joprojām ir aktīvās terapijas posmā. Viņiem ir nepieciešams mājoklis, uzturs, transports, ārstniecības palīdzība, tulkošana u. c., un citām ģimenēm ir svarīgi zināt, ka mēs joprojām esam pieejami un palīdzam.

Vai plānojat arī citus projektus?

Mēs strādājam pie “Victoria Pavilion” izveides. Tā būs pirmā šāda veida bērnu slimnīca Spānijā. Tā būs vieta, kur tiks aprūpēti bērni ar neārstējamām slimībām smagā stāvoklī vai dzīves pēdējās dienās. Mēs atjaunosim vēsturisko Sant Pau slimnīcas ēku. Tā atrodas Barselonai simboliski nozīmīgā vietā.

Ko jūs ieteiktu darīt citām organizācijām, lai ar šādām darbībām un programmām gūtu panākumus?

Mūsu skatījumā ir ļoti svarīgi skaidri apzināt vajadzības un veidot tādus projektus, kas atbilstu konkrētām vajadzībām pat tad, ja tas ir sarežģīti. Ir svarīgi prast ieklausīties, mācīties, nenoraidīt palīdzību un veidot sadarbību ar citām struktūrām, kuru darbs papildina jūsējo. Ir svarīgi novērtēt arī citu darbu un ieguldījumu vienotā mērķa sasniegšanā.

Vai uzskatāt, ka var izsīkt solidaritāte ar Ukrainas bēgļiem, ja karš Ukrainā turpināsies?

Diemžēl pašlaik visi notikumi ātri kļūst par vecām ziņām un to izraisītās solidaritātes mūžs var nebūt ilgs. Tomēr taisnība arī tas, ka cilvēku neatlaidība un spēja cīnīties par tiesībām un sociālo taisnīgumu ir ļoti liela.

Ko pilsoniskās sabiedrības organizācijas var darīt un kas tām būtu jādara, lai tā nenotiktu?

Aicināt, lai pārvaldes iestādes turpina sniegt palīdzību un stiprina sociālo struktūru lomu.

Vai pozitīva loma šajā ziņā varētu būt Eiropas Savienībai?

Eiropas līmenī valdībām un administratīvajām iestādēm būtu jāiesaka sadarboties un atvieglot attiecīgo iestāžu darbu. Ja administrācija un citas iestādes strādās katra atsevišķi un nesadarbosies, rezultātu nebūs. Publiskās pārvaldes iestādēm ir vajadzīga pilsoniskā sabiedrība, kura arī nevar eksistēt izolēti un kura nedrīkst tikt izolēta. Daudzas sabiedrības struktūras strādā bez publiskās pārvaldes atbalsta. Mēs zinām gan to, ka atvērtība un darbs tīklā prasa piepūli, gan to, ka vienmēr ir iespēja atrast sabiedrotos.