EESK 14. decembrī pieņemtajā pašiniciatīvas atzinumā uzsver, ka pasaulē pārtikas cenu krīzi saasinājis karš Ukrainā, bet patiesībā tās cēlonis ir strukturālākas un sistēmiskākas preču tirgus problēmas, kas izraisa badu un apdraud cilvēku iztiku.

Konfliktu, klimata satricinājumu un Covid-19 izraisītā pārtikas cenu krīze saasinās, jo karš Ukrainā palielina pārtikas, degvielas un mēslošanas līdzekļu izmaksas. Nenodrošinātībai ar pārtiku visā pasaulē pieaugot, pārtikas cenu indekss 2022. gadā sasniedza rekordaugstu līmeni.

Tomēr pašlaik vērojamo cenu svārstību apmēru un mērogu tikai daļēji var skaidrot ar tirgus pamatprincipiem. Viens no to pamatā esošajiem trūkumiem ir graudu tirgus nepārredzamais un disfunkcionālais raksturs.

“Mana vecāmāte mēdza uzsvērt, ka ar pārtiku nedrīkst spēlēties. Šodien daudzi cilvēki aizmirst par pārtikas patieso vērtību un spēlējas ar to,” sacīja ziņotājs Peter Schmidt, kas ir EESK Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētās nodaļas priekšsēdētājs un kas sagatavoja minēto atzinumu. “Skaidri redzams, ka pašreizējais preču tirgus nenodrošina ilgtspējīgu attīstību, virzību uz klimata mērķu sasniegšanu un taisnīgu pārkārtošanos. Gluži pretēji, tas apdraud centienus risināt bada problēmu un veicināt taisnīgus ieņēmumus un cenas.”

EESK atzinumā uzsvērts, ka fiziskā graudu tirdzniecība pasaulē ir ļoti koncentrēta. Četri uzņēmumi kontrolē aptuveni 70–90 % no pasaules graudu tirgus. “Pārtikas cenu pieaugums apdraud nodrošinātību ar pārtiku visā pasaulē, taču vienlaikus lieli tirdzniecības uzņēmumi gūst peļņu. Tas nav pieļaujams!” norādīja ziņotājs.

EESK aicina dalībvalstis un ES iestādes veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai ierobežotu pārmērīgas spekulācijas ar precēm, un vienlaikus atzīmē, ka preču atvasināto instrumentu tirgi nodrošina būtiskus pakalpojumus (piemēram, riska pārvaldību un cenu atklāšanu) pārtikas preču ražotājiem un lietotājiem. EESK iesaka veikt šādus pasākumus:

• regulēt nākotnes darījumu tirgu, kurā tirgo atvasinātos pārtikas produktus, kā tas bija līdz pagājušā gadsimta beigām;
• regulēt preču cenu un pārtikas cenu indeksus, it īpaši regulējot un aizliedzot preču cenu indeksu fondus un replikāciju, kurā izmanto mijmaiņas darījumus un biržā tirgotus produktus;
• risināt pārtikas nozares finansializācijas jautājumu, piemēram, ieviest globālus papildu nodokļus virspeļņai un pārtikas spekulāciju nodokli, kā arī sagraut oligopolus visos starptautiskās pārtikas tirdzniecības ķēdes un finansiālo interešu līmeņos;
• pilnveidojot ziņošanu par vides, sociālajiem un pārvaldības (VSP) jautājumiem un nefinanšu informācijas atklāšanu par spekulācijās iesaistītajiem tirgus dalībniekiem, uzlabot tirgus pārredzamību. (ks)