Ir daudz, par ko sūdzēties saistībā ar demokrātijas stāvokli kopumā un it īpaši par Eiropas pilsoņu iniciatīvu (EPI).

Saskaņā ar jaunāko “Pasaules demokrātijas ziņojumu”, ko 7. martā iesniedza “Varieties of Democracy”, to cilvēku īpatsvars, kuri dzīvo demokrātijas apstākļos, ir samazinājies līdz līmenim, kurā bijām pirms gandrīz 40 gadiem. Lai gan šogad visā pasaulē vēlēšanās var balsot vairāk cilvēku nekā jebkad agrāk, daudzas valstis, kas rīko šīs vēlēšanas, kļūst autokrātiskākas.

Sūdzības tika uzklausītas arī pirmajā Pilsoniskās sabiedrības nedēļā, ko marta sākumā rīkoja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja. Šīs sūdzības attiecās uz Eiropas pilsoņu iniciatīvu, kas ir pirmais tiešais pārrobežu demokrātijas instruments pasaulē. “Pārāk sarežģīti”, “pārāk nepievilcīgi”, “nepietiekama uzticēšanās”, “neefektīvi” un “maz zināmi” bija tikai dažas no pilsoniskās sabiedrības, mediju, akadēmisko aprindu un EPI pārvaldības ieinteresēto personu atsauksmēm.

Manuprāt, ka šie ļoti kritiskie vērtējumi ir pārāk atturīgi – un arī pārāk piesardzīgi un mēreni savas kritikas ziņā. Demokrātijai vajadzētu dominēt pasaulē. Lai to panāktu, mums kā pilsoņiem un balsstiesīgiem vēlētājiem uz šīs planētas tagad ir jāsasniedz vairāk nekā ir sasniegts pašlaik. 

Tas nozīmē, ka ir jādara vairāk nekā tikai aizstāvēšanās pret bailēm, mūsdienu diktatoriem un viņu kliķēm. Mums ir jāveic daudz lielāki soļi uz priekšu. Šāds solis būtu Eiropas pilsoņu iniciatīvas turpmāka attīstība.

Jo ko mums piedāvā EPI? Trīs lietas. Tiesības, instruments un rīks, kāds vēl nekad nav bijis nevienā citā laikā un nevienā citā pasaules vietā. Tā ir sarežģīta un visaptveroši izstrādāta, digitāla, tieši demokrātiska, transnacionāla, tai ir atbalstoša infrastruktūra, un tā tiek labi izmantota. 

Kopš 2012. gada EPI ir izveidota, ieviesta, praktizēta un uzlabota, tādējādi apliecinot, ka demokrātisko telpu var paplašināt un nostiprināt pat vissarežģītākajos apstākļos.

Cerams, ka agrīnajā 13 gadu vecumā izlutinātais bērns kļūs par apņēmīgu pusaudzi, kurš varēs parādīt Eiropai un pasaulei, ko viņš spēj. Un mums ir vajadzīgs šis jaunais, pirmatnējais spēks, lai izlēmīgi atdzīvinātu nacionālo valstu un Eiropas Savienības birokrātisko struktūru iesīkstējušo mentalitāti. 

Teiksim skaidri – mums nav pastāvīgi un neatlaidīgi jāatjauno demokrātiskas kopdzīves formas, kas bieži vien ir saistītas ar inovācijas nosaukumu. Tā vietā mums sevi jāveltī Eiropas pilsoņu iniciatīvai, lai nodrošinātu, ka šīs desmitgades beigās tā sasniedz 16 vai vismaz 18 gadu vecumu.  

Ko tas nozīmē? Līdz 2028. vai 2030. gadam ir jānotiek divām svarīgām pārmaiņām. Pirmkārt, EPI darba kārtības noteikšanas pilnvaras ir jāvienādo ar Eiropas Parlamenta pilnvarām. Citiem vārdiem sakot, eiropiešiem vajadzētu būt iespējai ierosināt tiesību aktus un citas valdības darbības tāpat kā to var darīt ievēlētie Eiropas Parlamenta deputāti.

Otrkārt, ES pilsoņiem līdz šīs desmitgades beigām vajadzētu būt iespējai ierosināt ne tikai tiesību aktus, bet arī Eiropas mēroga tautas nobalsošanas par būtiskiem jautājumiem, ko bieži vien vienkārši sauc par referendumiem. Eiropas mēroga referendums nav jauna ideja, bet gan ideja, kura ir nobriedusi, pateicoties EPI piedzimšanai un agrīnajai jaunībai.

Ja saistībā ar EPI varēs veidot šāda veida nākotni, cilvēki atskatīsies uz šo instrumentu un šoreiz uz kā uz tādu, kas ir viens no vispārliecinošākajiem demokrātiskajiem sasniegumiem kopš pārrāvuma attiecībā uz vispārējām un vienlīdzīgām vēlēšanām 20. gadsimtā.