Eiropa šo grūto cīņu ir atstājusi novārtā un nonākusi atpalicēja lomā. Apturēt galēji labējo spēku progresu pašlaik ir visai grūts uzdevums. Pēc tam, kad 1945. gadā tika sagrauts nacistiskais fašisms, valdīja uzskats, ka ekstrēmistu kustības zaudēs savu ietekmi un darbības iespējas. Taču tā nenotika. Demokrātiskais modelis ir devis galēji labējiem spēkiem iespēju izdzīvot un nostiprināties, balstoties uz cilvēku aizvainojumu un sarūgtinājumu. Galēji labie spēki ir astoņdesmit gadus izmantojuši Eiropas liberālo demokrātiju iecietību un pašapmierinātību. Tie izlikās, ka spēlē demokrātijas spēli, taču nekad neatteicās no ambīcijām iznīcināt demokrātiju no iekšienes, tiklīdz tiem būs vara to izdarīt.

Un tie ir tuvu panākumam: ar "nacionālās suverenitātes" lozungiem galēji labējie spēki jau ieguvuši varu vairāku valstu valdībās, piemēram, Orbāna vadītajā Ungārijā un Fico vadītajā Slovākijā. Polijā līdz pat nesenajām vēlēšanām oktobrī astoņus gadus pie varas bija PiS (Prawo i Sprawiedliwosc/Likums un taisnīgums) valdība.

Eiropas Savienībā galēji labējie spēki cenšas arī iedragāt demokrātiju un izraisīt tās sabrukumu. Pateicoties informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstībai pēdējos trīsdesmit gados, it īpaši digitālajās platformās un sociālajos plašsaziņas līdzekļos ievērojami palielinājušās neonacistu un neofašistu grupu iespējas mijiedarboties, kā arī iegūt redzamību un ietekmi globālā mērogā. Tās izmanto demokrātisko vārda brīvību, lai plašāk un aktīvāk izplatītu savu ksenofobisko un rasistisko ideoloģiju. Tās koordinē stratēģijas un reālajā laikā diskreditē pilsonisko kārtību, kuras daļa tās ir. Nenoliedzams ir fakts, ka demokrātija šīm kustībām, kuras cenšas to sagraut, nodrošina objektīvus apstākļus, tostarp valsts finansējumu, kas veicina to attīstību un sociālo izplatīšanos.

Galēji labējie spēki ir atraduši auglīgu augsni izaugsmei Eiropā, jo neoliberālā politika un no reiganomikas pārņemtais finanšu kapitālisms ir apturējis vidusslāņa attīstību un sociālo labklājību, kas ir orientieris Eiropas veidošanas un tās panākumu nodrošināšanas procesā. Neoliberālisms ir ierobežojis regulējumu un kavējis ekonomisko un sociālo attīstību, samazinājis reālos darba ienākumus par labu kapitālam, iegrožojis sociālo atbalstu un sabiedriskos pakalpojumus, kā arī atstājis mājokļu nozari nekustamā īpašuma spekulantu rokās. Eiropas valdības draudīgi konkurē savā starpā, pārdodot zelta vīzas kleptokrātiem un oligarhiem no visas pasaules. Tirgus krīze un fiskālais dempings, kas padara konkurenci iekšējā tirgū negodīgu, nepietiekamais Briseles un Frankfurtes atbalsts mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī vājā nodarbinātības aizsardzība un zemā pirktspēja pēdējo piecpadsmit gadu laikā ir palielinājuši Eiropas iedzīvotāju neapmierinātību.

Tā ir traģiska politiska kļūda, kuras dēļ secīgi samazinās to iedzīvotāju skaits, kas balso Eiropas vēlēšanās, un Eiropas Parlamentā pieaug galēji labējo spēku īpatsvars. Nacistiski fašistiskās ideoloģijas atdzimšana ir Eiropā izmantotā taupības modeļa rezultāts. Tas pasargāja finanšu sistēmu, bet nenodrošināja ekonomisko un fiskālo taisnīgumu un ignorēja iedzīvotāju problēmas, vēlmes un cerības. Tas veicinājis seno pārākuma un identitārisma ideoloģijas propagandu, kas vienmēr uzglūn un gaida izdevību atmest cilvēci zemākā civilizācijas līmenī. Šī kultūras un reliģiskā naida kurināšana pašlaik jūtama mūsu ikdienā — mūsu , ekrānos, sociālajos plašsaziņas līdzekļos un nepārtraukti izplatītajā dezinformācijā. Baiļu un nedrošības iedvešana iedzīvotājiem, piesaucot islamizāciju, baltās rases pārākuma vai jūdaisma-kristietības identitātes beigas un demonizējot romu kopienu kā tādu, kas atkarīga no pabalstiem, ir stratēģija, kas vēsturiski izmantota laikos, kad sabiedrībā pieaudzis atbalsts autoritāriem diktatoriem vai līderiem.

Šodien Eiropas valdības ļauj viņiem piesaukt "imigrācijas draudus" novecojošā Eiropā, kurai ir absolūti nepieciešams importēt daļu darbaspēka, lai tā spētu sevi uzturēt un ekonomiski attīstīties. Un tas notiek, neraugoties uz to, ka bēgļu un migrantu skaits, kas šodien ierodas Eiropas Savienībā, ir neliels. Patiesībā tas ir mazāks, nekā Eiropas iedzīvotājiem un darbaspēkam ir vajadzīgs. Tomēr ksenofobiskā un rasistiskā retorika vēl aizvien izskan Eiropā, kur joprojām trūkst droša un efektīva tiesiskā regulējuma, lai uzņemtu un integrētu migrantus, un tā vietā turpinām netieši uzturēt cilvēku tirdzniecības mafiju. Migrējošiem darba ņēmējiem bija būtiska nozīme pēckara Eiropas atjaunošanā un Eiropas Savienības veidošanā. Migrantu ieguldījums arī turpmākajās desmitgadēs būs ļoti nozīmīgs Eiropas attīstības nodrošināšanā. Galēji labējie spēki to apzinās, jo daudzi no to finansiālajiem atbalstītājiem izmanto migrantus savās nozarēs un uzņēmumos.

Taču tie turpinās spēlēt spēlītes, izraisot bailes un manipulējot ar sirdsapziņu, kā arī izmantojot valstu un Eiropas līderu vājumu un neizlēmību, kas liedz iespēju formulēt stratēģisku redzējumu un aizsargāt mūsu vērtības un mūsu principus. Demokrātijas un Eiropas idejas piekritējiem var būt tikai viena atbilde – cīņa par mūsu vērtībām. Par demokrātiju, brīvību, cieņu un mieru Eiropā.