Gados jaunā klimata un cilvēktiesību aktīviste un Beļģijas organizācijas “Youth for Climate Belgium” līdzdibinātāja Adélaïde Charlier ir uzskaitījusi visas Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku tikko noslēgtās COP29 klimata vienošanās problēmas. Daudzi COP29 vērtē kā sagrautas uzticēšanās un nevienlīdzīgas attieksmes simbolu klimata jautājumos – šī konference neaizsargātajām valstīm un pilsoniskai sabiedrībai nesusi dziļu vilšanos.

Baku nesen notikusī COP29 klimata konference ir sašķēlusi pasauli – neaizsargātās valstis un pilsoniskā sabiedrība ir dziļi satricināta, jo ir zaudējusi uzticēšanos. Lai gan ir panākta vienošanās, ka līdz 2035. gadam katru gadu 300 miljardi USD tiks iedalīti, lai jaunattīstības valstīm palīdzētu pielāgoties klimata pārmaiņām, bez ievērības ir atstātas klimata krīzes priekšplānā esošo valstu neatliekamās vajadzības.

“Labāk vienošanos nenoslēgt nekā vienoties par kaut ko sliktu”

24 stundas pirms vienošanās slēgšanas fosilā kurināmā izmantošanas izbeigšanas līguma iniciatīvas globālās iesaistes direktors Harjeet Singh paziņoja: “Labāk vienošanos nenoslēgt nekā vienoties par kaut ko sliktu”. Viņa teiktajā atbalsojās starp problēmu skartajām valstīm, pilsonisko sabiedrību un bagātākajām valstīm augošā spriedze. Svētdien konferencē nācās izdarīt skarbus secinājumus: izvirzīts tikai viens finansiāls mērķis, respektīvi, 300 miljardu lielas ikgadējas finanšu saistības laikā līdz 2035. gadam. Tas ir apsmiekls, jo šī summa krasi atšķiras no neaizsargāto valstu kolektīvi pieprasītās (1,3 triljoni USD, kas nepieciešami, lai segtu pielāgošanos, ietekmes mazināšanu un zaudējumu novēršanu).

Šī vienošanās ir saistīta ar jauno kolektīvo skaitliski izteikto mērķi, kas izvirzīts klimatiskās pārkārtošanās finansēšanai jaunattīstības valstīs. Lai gan šī summa ir trīs reizes lielāka par 2009. gadā noteikto 100 miljardu USD mērķi, kas tika sasniegts tikai ar divu gadu nokavēšanos 2022. gada beigās, tā joprojām ir nepietiekama. 2009. gadā noteiktās 100 miljardu USD lielās saistības, ņemot vērā inflāciju, līdz 2035. gadam būs tikai 258 miljardi USD, un līdz ar to reālais ieguldījumu pieaugums būs tikai 42 miljardi ASV dolāru tagadējā izteiksmē. Neaizsargāto valstu prasība ir skaidra: “Nevis miljardi, bet triljoni”.

Ierosinātā finanšu mērķa struktūra ir tikpat neapmierinoša kā pati summa. Tai nav noteiktas konkrētas publiskā finansējuma mehānismu saistības, piemēram, dotācijas vai subsīdijas, kas ir ārkārtīgi nepieciešamas globālo dienvidu valstīm.

Nav arī paredzēti detalizētāki mērķrādītāji, kas būtu vērsti uz pienācīgu seku mazināšanas, pielāgošanās un zaudējumu novēršanas finansēšanu. Iztrūkst tiešas orientācijas uz pielāgošanos, turklāt nesamērīgs uzsvars likts uz klimata pārmaiņu mazināšanu, kuru galvenokārt finansē daudzpusējas attīstības bankas un privātais sektors, un tas liecina par to, ka nav labotas 2009. gadā pieļautās kļūdas, kad pielāgošanās finansējums bija ļoti nepietiekams, nebija paredzēta atbildība un tieši zaudējumu novēršanai paredzēts finansējums.

Turklāt, lai gan zaudējumi ir minēti, runāts par tiem ir tikai aptuveni un virspusēji un tie nav jēgpilni integrēti nolīgumā. Regulējums arī nosaka lielu atkarību no privātā finansējuma, tostarp publiskā un privātā sektora partnerībām, samazināta riska privātā sektora ieguldījumiem, kas atbalstīti ar publiskiem līdzekļiem, un pilnībā privātiem ieguldījumiem, kas tiek aktīvi veicināti.

Vēsturiskās atbildības ignorēšana

Papildus finansējuma nepietiekamībai vienošanās liecina par dziļām plaisām klimata diplomātijā. Turīgākās valstis nav diferencējušas atbildību un daļu finansiālā sloga uzkrāvušas neaizsargātajām valstīm, kuras jau tagad cieš no klimata ietekmes. Tādas valstis kā Indija, Kuba, Bolīvija un Nigērija ir sašutušas un apsūdz bagātās valstis par to, ka tās nav samaksājušas par savām vēsturiskajām siltumnīcefekta gāzu emisijām.

Šī patvaļa ir sagrāvusi uzticēšanos un sakāpinājusi spriedzi COP sarunu vēsturē vēl nepieredzētos augstumos. Pašreiz solītie 300 miljardi USD ir nieks salīdzinājumā ar 1 triljonu ASV dolāru – ANO ekspertu aprēķināto minimālo ieguldījumu, kas nepieciešams jaunattīstības valstīm (izņemot Ķīnu) līdz 2035. gadam.

Spiediens uz slikto vienošanos

Milzīga politiskā spiediena rezultātā pasaules nabadzīgākās un neaizsargātākās valstis, tostarp 45 vismazāk attīstītās valstis un 40 mazās salu valstis, vienošanos tomēr ir akceptējušas. Bailes tām likušas piekāpties, jo pretējā gadījumā vienošanās varētu arī palikt nenoslēgta, un D. Trump prezidenta amatā varētu apdraudēt turpmāko progresu klimata jomā. Daudziem šāds kompromiss: bija ļoti smags solis, jo jāsamierinās ar nepietiekamu finansējumu tūlītējās palīdzības nodrošināšanai.

Kavēšanās cena

Šī sliktā vienošanās nav tikai diplomātiska neveiksme; tā radīs postošas sekas daudzu miljonu cilvēku dzīvē. Ekstremālu laikapstākļu, jūras līmeņa celšanās un resursu trūkuma dēļ neaizsargātās valstis jau ir sasniegušas galējās robežas. Bagātāko valstu valdībām ir jāsaprot, ka tūlītēji ieguldījumi klimatrīcībā būs lētāki, nekā tā gigantiskā summa, kas būs jāmaksā tad, ja gaidīsim, kad daba mums piestādīs savu rēķinu.

COP29 rezultāti ir skaļš atgādinājums: klimata krīze prasa drosmīgu un tūlītēju rīcību un taisnīgu attieksmi pret tiem, kuri ir skarti visvairāk. Ja mēs neapņemsimies nostāju mainīt, atšķirības starp globālajiem ziemeļu un globālajiem dienvidiem padziļināsies un graus visdziļāko globālās klimatsadarbības būtību.

Gatavojoties COP30, ir skaidrs, ka cīņa par klimatisko taisnīgumu vēl nebūt nav beigusies.

Adélaïde Charlier ir 23 gadus veca Eiropas klimatiskā taisnīguma aktīviste. Vislabāk viņa pazīstama kā Beļģijas organizācijas “Youth for Climate” līdzdibinātāja un tagad arī kā tilta organizācijas dibinātāja (tilts starp jaunatnes un klimata politiku). Viņa ir arī iekļauta 2024. gada Forbes “30 zem 30” nominantu vidū.