Biljana Spasovska,

Balkānu Pilsoniskās sabiedrības attīstības tīkls (BCSDN)

Pēc vairākām neveiksmēm un kavēšanās, ko veicināja neatrisināti divpusēji strīdi un sabiedrības atbalsta mazināšanās, Ziemeļmaķedonijas virzībā uz pievienošanos Eiropas Savienībai ir pienācis kritisks brīdis. Neraugoties uz šiem šķēršļiem, cerības uz ekonomisku labklājību un reģiona stabilitāti joprojām ir pamats, uz kā balstās valsts vēlme pievienoties Eiropas Savienībai.

Sabiedriskās domas aptaujas liecina par satraucošu tendenci, proti, pēdējos gados atbalsts dalībai Eiropas Savienībā mazinās. Šī mazināšanās atspoguļo plašāku neapmierinātību ar gauso progresu un ES dalībvalstu šķietamo apņēmības trūkumu.

Valsts ceļš uz pievienošanos Eiropas Savienībai ir saistīts ar sarežģītām problēmām, kas sniedzas pāri Ziemeļmaķedonijas robežām. Demokrātijas krīze un politiskā nestabilitāte reģionā un ES dalībvalstīs, kā arī labējā nacionālisma pieaugums būtiski apgrūtina integrācijas procesu. Tomēr par spīti šīm problēmām ir pamats optimismam un jaunām cerībām, jo daudzi cilvēki uzskata, ka integrācija Eiropas Savienībā ir ceļš uz turpmāku labklājību un augstāku dzīves līmeni. Daudzsološs ir arī fakts, ka valsts panākusi diezgan labu saskaņotību ar ES tiesību aktiem.

Turpmāk Ziemeļmaķedonijai prioritāri jāpanāk progress reformu īstenošanā un sarunu sadaļās tādās kritiski svarīgās jomās kā tiesiska valsts, tiesiskums, demokrātija un labāka valsts pārvalde. Nenoliedzams un ar pievienošanos Eiropas Savienībai saistīts progress šajās jomās arī stiprinās sabiedrības atbalstu Eiropas Savienībai. Apņēmībai respektēt demokrātiskās vērtības, reģionālajai sadarbībai un virzībai uz kopīgu nākotni Eiropā būs izšķiroša nozīme, lai valsts varētu noiet līkumaino un nelīdzeno ceļu uz pievienošanos.

Valstij jāparāda politisks briedums un jāveic nepieciešamās reformas, savukārt Eiropas Savienībai ir jāparāda Ziemeļmaķedonijas iedzīvotājiem, ka pievienošanās process ir taisnīgs, balstīts uz nopelniem un virzās uz priekšu. Jāparāda politiskā griba veicināt pievienošanos, kā tas bija Ukrainas gadījumā; progress ir jāatalgo un jāveic pasākumi, lai nodrošinātu abu pušu pienācīgu spēju virzīt procesu uz priekšu.

Visbeidzot būtu skaidri jānorāda, ka visu interesēs nav labākas alternatīvas kā Ziemeļmaķedonijas un visa reģiona pievienošanās Eiropas Savienībai. Galu galā Ziemeļmaķedonija, iespējams, ir maza valsts, taču tās bagātīgais kultūras mantojums, stratēģiskā atrašanās vieta un apņemšanās respektēt demokrātiskās vērtības nodrošinās reģiona stabilitāti un ekonomikas izaugsmes iespējas un tādā veidā stiprinās ES daudzveidību un kohēziju.